Aizvadītā gada monitoringa dati liecina, ka Latvijā uzturas ap 150 lāču. Mednieki gan vērtē, ka šis skaits varētu būt pat daudz lielāks. To, ka lielā skaitā lāči mīt arī Vidzemes pusē, apliecina pie dzīvnieku barotavām kameru fiksētais, un arī daudzi vidzemnieki meža saimnieku vai viņa pēdas ir paši redzējuši, kā arī lāču apciemojumi ir visai bieži bišu dravās.
“Lūk, šis ir gans, viņš ir spēcīgs, labs un, kopš viņu uzliku, tā punkts – lāču nav!” stāsta Alojas pagasta zemnieku saimniecības Krogdambji saimnieks Arturs Vīksne. Nu jau vairākus gadus savas bišu saimes, kas atrodas gan blakus mājai, gan arī meža malā, viņš sargā ar elektriskā gana palīdzību.
“Izlasīju, ka Somijā viņi lieto un ka tas strādā, un tad es arī tā apvilku te un arī pāri uz turieni; tad vēl znotiņš pateica, ka labi ir saules paneļi priekš gana, nevis akumulatori. Man pirmajā gadā bija akumulatori, un tad ir tā, ka mēneša laikā tas akumulators ir tukšs un tev viņš atkal jāved lādēt, bet šeit [ar paneļiem] vienkārši brīnišķīgi,” rāda un stāsta Arturs.
Un, kamēr dravu sargā tāds gans, arī lāči te nav rādījušies: “Viņam [ganam] jau ir skaņa un vēl ir pluss, ka aizmugurē ir uguntiņas – mirgo gan zaļš, gan zils. Es domāju, ka tas lācis vienkārši dzird skaņu, jo visu laiku ir tikšķi un viņš nenāk, bet kaimiņienei, kas dzīvo pāri upei, tur ir lācis bijis.”
Savulaik lāči šajā saimniecībā bija bieži viesi un izpostīja 15 bišu saimes. Iepriekš, kad vēl nebija rasts šis risinājums, izmēģinātas daudzas atbaidīšanas metodes.
“Dedzināju visādas smakojošas vielas, ko tik vien varēju izdomāt vakaros, bet no rīta skatos, lācis ir bijis klāt, tad es apvilku nevis dzeloņstiepli, bet no armijas tādu ļoti asu stiepli, lācis nāca un viņš ir tik gudrs, viņš neaiztika, neieķērās viņā, bet [līda] pa starpiņu un netika nekam klāt; jau bija labi, bet tā ir vēsture,” atceras Arturs.
To, ka bitenieki kā risinājumu, lai pasargātu savas bišu saimes, izvēlas elektriskā gana palīdzību, stāsta arī Vilzēnu lauksaimniecības tehnikas veikala saimniece Ieva Kreišmane.
“Mums vislielākais noiets elektriskajiem ganiem nav govīm, bet lāčiem. Visiem, kas taisa medu, man liekas, ka ļoti palīdz, jo viņi jau, kad atbrauc, tad stāsta, ka tas ir pašreiz labākais risinājums.”
To, ka lāči šajā pusē tik tiešām nav retums, apliecina arī Alojas pagasta mednieks Valdis Čečiņš: “Lācis man pat pagājušo nakti bildītēs atzīmējās. Tad pavasarī man lācis pienāca 5 metrus no muguras, viņš jau nezināja, ka es tur sēžu, un viņš klusiņām pienāca, jutu, ka man aiz muguras kaut kāda rosība, bet, kad es sakustējos, tad jau vairs tikai viņam dibens pret mani bija. Mums te diezgan daudzi satiek, it sevišķi uz veca dzelzceļa. Daudzi tur iet staigāt, un mums tie lācīši arī tur pārvietojās. Man ir divas meitas un dēls, abas meitas ir redzējušas lāci, pa to dzelzceļu staigājot.”
Arī Ieva Kreišmane stāsta, ka lielas lāču pēdas redzētas netālu no viņas ģimenes veikala un šī līdzās dzīvošana ar meža saimnieku mudinājusi meklēt arī risinājumu, lai droši varētu doties uz mežu. Tā Ieva kopā ar māsām izveidojušas svilpīšu zīmolu “Lāčbiedis”.
“Viņu sauc Lāčbiedis, viņa ir tā kā sevis pasargāšanas svilpe pastaigai, mežā ogojot, sēņojot, vienkārši tavs svilpojošais draugs. Tā es viņu gribētu dēvēt,” skaidro Ieva. “Man tā ideja radās no tā, ka mums ir lāči, vilki apkārt un citi visādi plēsīgi zvēri. Un tad vairs nebija omulīgi iet pastaigāties. Neesmu kaislīga sēņotāja vai ogotāja, bet man patīk pastaigas, un tad, kad redzi tādu milzīgu lāča ķepu, tas jau vairs nav patīkami. Man māsa pirms vairākiem gadiem gāja Lāču taku Somijā un tur uz kokiem ik pa laikam bija svilpe, jo arī dzīvnieks no mums baidās – tāpat kā mēs no viņiem. Un, ja tu paziņo par savu esamību, viņi nenāks tev virsū”.
“Šāda mākslīgi radīta skaņa – pieļauju, ka var palīdzēt,” vērtē pieredzējušais mednieks Jānis Ence. Viņaprāt, šī ideja par trokšņa radīšanu ejot mežā, ir pareiza. “Tas palīdzēs padot dzīvniekam signālu, ka te ir traucēklis dzīvniekam. Tātad dzīvnieks laikus sapratīs, ka ir jāizvairās no satikšanās, jo tikai ejot, kad ir kaut kāds krakšķis, zars nolūst, tas tam dzīvniekam rada interesi, kas tur notiek. Protams, ejot mežā ir jāuzmanās, bet savvaļā dzīvojošie dzīvnieki noteikti ir manīgāki, viņu maņas ir izteiktākas nekā cilvēkam. Un, ja dzīvnieks ir adekvāts, nav savainots vai kā citādi slims, tad cilvēkam diez vai uzbruks, ja cilvēks neizprovocēs.
Es ieteiktu tomēr iegādāties piparu gāzes baloniņus, kas ir veikalā nopērkami, un nēsāt līdzi. Nav slikti, ja ir kaut kāda telefona skaņa, ko var ejot vienkārši palaist,
lai dzīvnieks saprot, ka tas nav kaut kāds cits dzīvnieks, kas var izraisīt interesi plēsējiem. Ejam un dungojam kaut ko!”
Jānis Ence uzsver, ka iespējas, ka lācis tuvosies cilvēkam, ir mazas un galvenais ir neizprovocēt, piemēram, ieraugot lāci mēģināt to nofotografēt: “Protams, ka izņēmumi – ir mātes ar bērniem, kad jāuzmanās, Rumānijā cilvēks vēlējies – cik var ticēt internetam – nofotografēties ar lācēnu, neiedomājoties, ka māte ir blakus. Nu tad tur tikai kauliņus no viņa varēja salasīt. Mātes instinkts, protams, ir aizsargāt bērnu”.
Šogad solās būt laba meža aveņu raža. Te gan ogotājiem Jānis Ence iesaka būt uzmanīgiem, jo lāci gadījies sastapt mielojamies ar šīm ogām: “Lācis ir visēdājs, un viens no viņa gardumiem ir avenes. Visticamāk, ja lācis ir tuvumā, tad iespējamība ieraudzīt lāci tur vai viņa darbības pēdas, ka viņš ir mielojies, ir diezgan liela. Avenēs ejam ar skaļu dziesmu un varbūt der iemācīties ne tikai pirmo pantiņu, lai tā dziesma ir garāka!”
Tā kā lācis mūsu mežos vairs nav retums un nav arī medījams dzīvnieks, tad būs vien mums ar meža saimnieku jāsadzīvo un, ejot mežā, jāparūpējas, lai nebūtu ar viņu satikšanās.
Jaunais VMD e-pakalpojumu portāls, atļauju sadale sadarbības līgumā Mednī. Semināra ieraksts
Žurnāla Medības jūlija numurā lasi par limitiem
