Pieredze

Kristaps Didže: “Medniekam ir pienākums medīt visas sabiedrības drošības labā”0


Unikāla trofeja. Briedim bijis sens pakaļkājas lūzums.
Unikāla trofeja. Briedim bijis sens pakaļkājas lūzums.
foto no Kristapa Didžes albuma

Kristaps Didže. Mednieks, mežinieks, uzņēmuma Latvijas valsts meži rekreācijas struktūrvienības vadītājs un sporta šāvējs. Viņš ir viens no tiem medniekiem, kam mežs labprāt atklāj savus noslēpumus un medību dieviete Diāna ir īpaši vēlīga. Iespējams, tāpēc, ka medības patiešām ir Kristapa aicinājums. Esam personīgi pazīstami, tāpēc iztiekam bez oficiālas uzrunas.

Kāpēc tu esi mednieks?

Man tas šķiet pats par sevi saprotams. Cik sevi atceros, mani vienmēr ir interesējušas medības. Mani abi vectēvi bija mednieki. Arī tēvs ir mednieks, kādu laiku medīja arī mamma. Viņa savulaik strādāja par šaušanas treneri un nokārtoja mednieka eksāmenu, kādu brīdi medībās gāja ļoti aktīvi. Es jau no gadiem sešiem gāju līdzi uz mežu. Sākumā uz bebru un pīļu medībām.

Un kā izvēlējies savu dzīvi saistīt ar mežsaimniecību?

Šo izvēli es izdarīju, mācoties skolā. Pēc Dobeles Valsts ģimnāzijas devos mācīties uz Lauksaimniecības universitātes Meža fakultāti. Otrajā kursā sākām arī strādāt mežā. Bija meža stigošana, dastošana, cirsmu fonda gatavošana. Un, kā jau visi jaunie speciālisti, meklēju darbu. Pirmā izvēle bija lielākās un stabilākās vērtības – uzņēmums Latvijas valsts meži. Lai arī mācījos vairāk kā meža inženieris un par meža izstrādi, taču mana darba joma ir saistīta ar visu citu, kas ir mežā, bez izstrādes – tūrismu, rekreāciju, kas savukārt ir tuvāk medībām.
Protams, lielākā daļa darba ir saistīta tieši ar tūrismu: Tērvetes dabas parku, Kaņiera ezeru, Lielauces ezeru, Tērvetes ūdenskrātuvi. Turpat ir mūsu jaunas objekts – glempings. Tās ir 11 ģimenes mājiņas, no kurām piecas ir kokos, bet sešas – pazemē.
Mājiņas ir ar visām ērtībām.

Ja būtu iespēja izvēlēties vēlreiz, vai arī izvēlētos mežu?

Noteikti! Mežs, tā ir iespēja būt dabā ikdienā, tas ir svaigs gaiss un nebeidzama mainība. Mežā vienmēr kaut kas mostas, mainās. Neviens no biroja darbiem nespēj dot to, ko dod darbs mežā. Un mežā vienmēr ir interesanti! Arī tas pats tūrisms. Vienā gadalaikā tas ir tā, nākamajā jau citādi. Aug prasības un standarti, līdz ar to arī piedāvājumam ir jāmainās.

Vai mainās arī cilvēki, kuri nāk uz mežu?

Ļoti. Pirms pandēmijas cilvēkiem bija vēlme, ejot uz tūrisma objektu mežā, sagaidīt tualetes, dušas ar silto un auksto ūdeni. Tas nozīmē, ka cilvēks nebija gatavs pat uz divām trim stundām doties maršrutā, kurā ir tikai sausā tualete. Cilvēki bija attālinājušies no dabas. Savukārt pandēmijas laikā viss lielākoties bija ciet, izņemot… mežu un dabas takas tajā. Un šobrīd šķiet, ka šie tūristi savās prasībās ir pakāpušies solīti atpakaļ.
Manā bērnībā tajā brīdī, kad tu tiki mežā, ne par kādām tualetēm neviens nedomāja! Tas bija piedzīvojums, un, ja ko vajadzēja, neierobežotā daudzumā bija pieejamas kļavas vai lazdas lapas…
Mūsdienās bērnus savā varā ir pārņēmušas viedierīces.

Savulaik sociālajos tīklos redzēju karikatūru, kurā attēlota mamma, kura audzina bērnu pagājušā gadsimta 80. gados un ar varu velk viņu istabā, projām no futbola laukuma, un mamma tagad, velkot bērnu ārā no istabas, projām no viedtālruņa…

Jā, bērnus šodien ir grūti atraut no viedtālruņiem. Mēs tajā laikā gājām ārā, braucām ar divriteņiem, bradājām pa upēm. Un mēs zinājām procesus, kas notiek dabā. Zinājām, kas ir pavasaris, zinājām, kas ziema, vasara un rudens. Tagad ir sajūta, ka viens otrs līdz skolas laikam izaudzis, bet tā arī no pilsētas nav bijis ārā.

Tas ir briesmīgi!

Jā, bet tāds novērojums ir, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc mēs rīkojam Tērvetē Meža dienas. Mēs redzam šo bērnu, skolēnu sagatavotību un saprotam, ka viņi aizvien no meža un dabas attālinās, attālinās no reālās dzīves. Viņiem ir problēmas atšķirt priedi no egles.
Jā, tehnoloģijas ir tagadne un nākotne un bez tām nekur, taču nevar dzīvot ar tehnoloģiju vien, nesaprotot pamatprincipus, kā pasaule kā tāda darbojas.

Jo tad tu nespēj just šo tehnoloģiju sniegtās priekšrocības…

Jā, tu nesaproti, kā tās tiek lietotas ražošanas procesos, citos darbos. Informācijas aprite kļūst daudz ātrāka. Mēs mēģinām kombinēt viedierīces izmantošanu un skatīšanos dabā. Ar šo ierīci var izmērīt vai saskaitīt to, ko redz. Līdz ar to viedierīces lietotājs ar vienu kāju un aci tomēr paliek dabā un varam iemācīt, ka piens ledusskapī pakās tāpat vien nerodas un arī gaļa ne.

Kristaps Didže, uzņēmuma Latvijas valsts meži rekreācijas struktūrvienības vadītājs.
foto no Kristapa Didžes albuma

Un tad nāk atklāsme, ka gaļas ieguves procesā kāds dzīvnieks tiek nogalināts…

Jā, un arī galds pats no sevis nerodas IKEA veikalā, ir jāizaudzē un jānozāģē koks, tas jāapstrādā un tikai tad varēs radīt galdu, krēslu, daudz citu lietu. Un atkal ir jāsaprot, ka tas brīdis, kad koku nozāģē, nav beigas, bet gan sākums, jo zemē krīt jaunas sēklas, lai augtu jauni koki.

Kā jaunos cilvēkus ieinteresēt par dzīvo dabu?

Jāatrod odziņa, ar ko ieinteresēt gados jauno viedierīces lietotāju par reālo pasauli. Lai viedierīce kļūst par interesantu un noderīgu lietu dabas izziņas procesā.
Nāk jaunie vecāki ar saviem bērniem, un tieši viņi ir mūsu mērķauditorija. Un, ja diena ir patiesi interesanta, viedierīce kādā brīdī paiet malā. Viņi ir meža vidē un pierod, ka mežā ir forši! Var gūt labas emocijas, redzēt daudz interesantu, pilsētas iedzīvotājam neikdienišķu lietu. Un šīs emocijas ir īstas, nevis ierīces radītas. Šie cilvēki pēc tam ir gatavi atgriezties un prasīt vēl.

Un ir labi, ka jūsu uzņēmums rada iespējas cilvēkiem gūt šīs īstās emocijas

Jā, jo īstās izjūtas var gūt, tikai esot mežā, dabā, makšķerējot, kaut vai nakšņojot ārpus mājas.

Vai cilvēki jautā par lāčiem, par iespēju tos satikt, dodoties dabā?

Pagājušajā rudenī bija daži zvani uz informācijas centru un tika jautāts, vai mūsu mežā arī lāči staigā, ar to domājot tieši Tērveti. Atbildējām, ka īsti nav redzēti, brauciet droši, ar humoru, protams!

Bet ja bez humora – lācis, mežs un cilvēki. Pirmie divi ir kā radīti viens otram. Vai cilvēks Latvijas mežā šajā ziņā var justies droši?

Pamatā var, bet iespējamas atsevišķas situācijas, kad var būt zināms risks.

Piemēram?

Pavasaris, iztraucēta lāču māte ar mazuli. Un lācis jau nav vienīgais, no kā jāuzmanās. Sivēnmāte ar sivēniem arī ir bīstama, tāpat aļņu govs ar teļu. Tiesa, sivēnmāte un aļņu mamma galējo līdzekli izvēlēsies krietni vēlāk nekā lāču mamma. Lācis apzinās savu spēku un labi saprot, ka cilvēks tam nav nekāds pretinieks.
Cilvēkam, kurš iegājis mežā, ir jāsaprot, ka var būt situācijas, kurās viņam būs jāpakāpjas malā no ierastās takas.

Tas atkal ir izglītošanas jautājums. Mežā gājējam ir jāsaprot, kur var iet un kur ne, kādas briesmas var draudēt, kas jāvelk mugurā un kādi repelenti jālieto

Jā, jo mežā viss ir pa īstam un otrās iespējas nebūs. Tā nav datorspēle ar bezgalīgu iespēju un dzīvību skaitu. Mūsu uzņēmuma darbiniekam pavasarī iekoda lācis… Labi, ka viss beidzās laimīgi.
Lācim pamatā ir bijība no cilvēka jau kopš seniem laikiem, kad vēl medīja ar šķēpiem un lietoja uguni plēsēju atbaidīšanai. Šeit, kur neviens lācim pāri nedara, rodas konflikti. Savukārt tur, kur šos dzīvniekus medī, cilvēki un lāči sadzīvo.

Esmu pārliecināts, ka lielie plēsēji labi jūt, kad no cilvēka ir jāturas pa gabalu un kad var atļauties darīt to, kas ienāk prātā. Kad no cilvēka vairs nav jābaidās

Arī es to esmu novērojis, kad vēl lūšus varēja medīt. Tas bija tepat Dobelē. Kāda kundzīte stāstīja, ka manīts lūsis pie pašas pilsētas robežas. Lūsis nāk, palīkumo starp mājām, paņem kaķi un nes uz mežu. Reāli nāca ķert piepilsētas kaķus, nebaidīdamies no cilvēka.

Jā, lūsis ir ļoti spēcīgs, veikls dzīvnieks, kurš apzinās savas iespējas

Ja neviens viņam pāri nedara, ātri saprot, ka no cilvēka nav ko bīties. Un līdzīgs stāsts ir ar lāčiem, kuru kļūst arvien vairāk. Igaunijā problēmu nav, jo lāčus medī.

Kad tu pievērsies treniņiem šaušanas sportā?

Pirmo reizi šeit, uz Dobeles šautuvi, es atnācu trešajā klasē. Protams, pirms tam biju šāvis ar pneimatisko šauteni. Parasti treniņos ļāva piedalīties no ceturtās klases. Mamma te strādāja par treneri šaušanā ar pistoli, un esot bijušas situācijas, kad mani ņēma līdzi vēl pavisam maziņu. Kamēr audzēkņiem notika treniņš, es esot saldi gulējis ratiņos ar šāvienu troksni fonā. Pirmo reizi, kad jau apzinātā vecumā atnācām uz šautuvi, man ļāva pamēģināt ar mazkalibra šauteni. Iebēra man desmit patroniņas, un es nogūlos ugunslīnijā un šāvu. Treneris paskatījās mērķi, paskatījās uz mani un noteica: “Nu, labi!” Tā arī sākās regulāri treniņi ložu šaušanā.
Ložu šaušanas būtība ir šaut stāvošā apaļā mērķī. Pamata vingrinājumi ir samērā gari – 30–60 šāvienu, tāpēc var izmantot speciālo apģērbu. Kad tu izlien ārā no tās jakas un biksēm, esi viss nosvīdis slapjš. No termoveļas var ūdeni izgriezt. Desmitnieks ir ļoti mazs, un ja tu vēlies daudzas reizes pēc kārtas šādu rezultātu atkārtot… Ja trāpi vienu reizi – gadījās. Ja divas – arī gadījās. Ja trāpi piecas reizes, tas nozīmē, ka tu to vari izdarīt. Bet vai tu vari 60 reižu trāpīt? Pēc kārtas…

Un tu vari?

Sešdesmit reižu pēc kārtas vēl ne. Nu, jā, tad no ceturtās klases trenējos ļoti cītīgi. Tad šī ēka bija, nu tāda, ļoti bēdīga, uz sabrukšanas robežas, ar šķību gaiteni un sliktas kvalitātes grīdu, ziemā auksta. Jā, bet te bija forši, zināma romantika. Un, ja trenējas, rezultāti ar laiku neizpaliek. Sākām braukt uz sacensībām.
Un šaušanas sports jau noder ne tikai, lai iemācītos droši apieties ar ieročiem, šaut un trāpīt tur, kur vēlies. Šis sporta veids palīdz sakārtot domas, tikt galā pašam ar sevi. Ja vien tu spēj noturēt rokās ieroci un nospiest sprūda mēlīti, viss pārējais ir galvā…

Kādas īpašības attīstās cilvēkā, kurš pievēršas šim sporta veidam?

Spēja koncentrēties uz to, ko dari un kas jāpaveic. Mērķtiecība. Cilvēks iemācās rīkoties nosvērti un nesasteigt, taču tajā pašā laikā rīkoties zibenīgi. Cilvēks iemācās savaldīt savas mirkļa emocijas. Šaušana disciplinē. Teorētiski jau visi zina, kā jāšauj, bet praktiski to pieprot retais. Arī basketbolu spēlē ļoti daudzi, bet labi to dara tikai daži. Neatceros, kam pieder šis teiciens. Bet ar šaušanu ir tas pats.

Un kā ar panākumiem?

Manus panākumus var redzēt Dobeles šautuvē senās fotogrāfijās stendos pie sienas. Ir daudz startēts Latvijas junioru sacensībās. Aizbraucām arī uz Maskavu, uz tā laika SNG valstu čempionātu. Mūsu komanda izcīnīja trešo vietu. Tas bija 2005. gads. Necerēts panākums! Tur bija atzītas valstis, kruti ieroči un formas, bet mums bija sagrabināts tas, kas bija.
Šodien ložu šaušana ar pistoli, pateicoties trenerim Vilnim Celmiņam, Dobelē ir pacelta Eiropas un pasaules līmenī! Jauniešiem šeit ir fantastiskas iespējas trenēties.

Kristaps Didže šaušanas treniņus sācis Dobeles šautuvē.
foto no Kristapa Didžes albuma

Ja nerēķina māku lasīt mežu un zināt dzīvnieku dabu, šaušanas prasmes arī medniekam ir vienas no svarīgākajām

Šaušanas prasmei jābūt, jo tas ir svarīgākais elements, lai gūtu medījumu brīdī, kad tu esi izlasījis mežu, pielavījies medījumam un nolēmis nomedīt. Un ar visu to, ka ir labi šāvēji, kuri prot trāpīt tur, kur vēlas, situācijas mēdz būt ļoti dažādas. Bet, ja nav pamata prasmju šaušanā, mednieka vietā ir tikai tāds ekskursants.

Mēs visi zinām, ka pret medījumu jāizturas ar cieņu un šāviens jāraida tā, lai medījumam būtu pēc iespējas mazāk ciešanu, bet vienalga daudzi iedomājas, ka ir snaiperi bez treniņa un ka šaušanas prasmes ir tieši proporcionālas ieroča un optikas vērtībai

Jā, diemžēl tā bieži vien ir. Esmu šautuvē redzējis visai dīvainas situācijas, kaut vai palīdzot kādam cilvēkam apgūt pamata prasmes šaušanā. Visu mierīgi izrunājam, ka mierīgi jānotēmē, jāizšauj, aļņa mērķis sāks kustēties un jāizšauj vēl vienu reizi. Cilvēks paņem rokā ieroci, un viņam jau rokas trīc. Mēģina pielādēt un patronas birst pa zemi. Beidzot viena patrona ir stobrā, otra magazīnā. Izšauj, un, kā rauj aizslēgu, tas paliek rokās.
Es cilvēkam vaicāju, kas notika, viņš atbild, ka esot uztraucies…
Un tas ir šautuvē. Bet kas notiek mežā, kad alnis ir īsts, nevis uz papīra uzzīmēts! Un neviens nezina, ko šis cilvēks dara ar ieroci, kad apkārt krakšķ un brakšķ un kaut kas skrien garām… Tāpēc jau šaušanā ir jātrenējas! Jāpiedalās sacensībās, jo tas ir citādi nekā treniņos, te arī ar uztraukumu jātiek galā, lai iemācītos tad, kad tas nepieciešams, sevi nolikt mierā!

Kāpēc mednieki reti apmeklē šautuves vai nedara to vispār?

Iespējams, bailes no tā, ko citi teiks, ja nevarēs trāpīt. Bet tieši tāpēc jau ir šautuve, lai mācītos, lai pārvarētu arī bailes. Citi saka, tas dārgi. Jā, ja izmanto medību ieroci un medību munīciju, ir dārgi, bet ir taču alternatīvas! Piemēram, pneimatiskā šautene. Un klubā var iegādāties vienu uz visiem un mednieku mājā trenēties, cik tik pietiek spēka. Pamatus var apgūt ar jebkuru ieroci, un tad atliek tikai aiziet un ar medību ieroci veikt dažas sīkas korekcijas. Arī es tā daru – ložu šaušanu pamatā trenējos ar gaiseni un tad veicu dažus šāvienus ar medību ieroci, lai gūtu pārliecību un zinātu, kā lido lode un kur tā trāpa.
Mūsu klubā, piemēram, pirms gadiem pieciem sešiem mēs sarīkojām vienkārši kopīgus šautuves apmeklējumus. Izveidojām nolikumu, ka mastā vietas piešķir nevis izlozē, bet medību vadītājs uz numuriem liek atbilstoši šaušanas prasmēm – rezultātiem kopīgā šaušanā. Jo labāki rezultāti, jo medīgāka vieta. Medības ir arī nopietns pienākums, ko bez labām šaušanas prasmēm paveikt nevar. Nepieciešams rezultāts, un nav loģiski vietā, kur noteikti skries medījums, likt mednieku, kurš uztraukuma dēļ no ieroča izrauj aizslēgu.
Un lielas pretestības šim pasākumam nebija. Pieaicinājām pat šaušanas trenerus, ieroču ekspertus, kuri stāstīja par mērķu apstrādi, ieroča pielāgotību konkrētajam šāvējam.

Manuprāt, ļoti daudzi mednieki medī ar ieročiem, kas nav pielāgoti viņu augumam

Jā, mednieki bieži vien lieto ieročus, kas tiem neder, bet paši to neapzinās. Jau ieplecojot redzams, ka stobrs nerāda tur, kur cilvēks cenšas skatīties. Iespējams, kādā ieroču veikalā vēl pakonsultēs, bet, ja iegādājas lietotu ieroci, tad noteikti pašam ir jāzina, ko meklēt.

Un šo atklāsmi var gūt tikai šautuvē, kur ir pieredzējis instruktors…

Un tam pat daudz laika nevajag. Divas minūtes, un tev pateiks, kas jādara ar ieroci, lai vispār varētu trāpīt. Varbūt vispār ierocis jāpārdod un jāiegādājas cits.
Ja klubi vēlas uzlabot savu biedru šaušanas prasmes, pirmajās reizēs noteikti jāuzaicina kāds pieredzējis instruktors, kas palīdzēs saprast, kas notiek ar ieročiem un pašiem šāvējiem šaušanas brīdī.
Pirmais ir stāja – šaujot statiskā mērķī, otrais – šaušana uz kustīgu mērķi, trešais – izpratne par ieroci, kas kurā brīdī ar to notiek.

Kombinētās medību šaušanas sacensībās Lietuvā.
foto no Kristapa Didžes albuma

Vai medniekiem būtu vajadzīgi regulāri pārbaudījumi šaušanā?

Tas nekādā gadījumā nevienam nenāks par sliktu. Jā, ir dzirdēts viedoklis, ka tas būs šautuvju lobijs, taču tā nav. Citās valstīs šāds pārbaudījums ir vairākas reizes gadā. Un, braucot viesmedībās uz Skandināvijas valstīm, neviens tevi mastā nelaidīs, kamēr nebūsi apliecinājis savas šaušanas prasmes! Un neviens neiebilst.
Protams, jāizdomā šī pārbaudījuma mehānisms, finansēšanas iespējas. Ikviens mednieks būtu daudz pārliecinātāks par kaimiņu, kurš stāv blakus uz masta, savainoto dzīvnieku būtu mazāk, medību rezultativitāte būtu augstāka. Un, pats galvenais, uzlabosies drošība.

Bet tad daudziem, īpaši vecāka gadagājuma medniekiem, var nākties pārtraukt medību gaitas?

Kāpēc? Es domāju, šāds pārbaudījums būtu nepieciešamas tikai tad, ja nolemts piedalīties medībās ar dzinējiem. Gaides medībās varētu iztikt bez pārbaudījuma.
Piemēram, mūsu klubā, ja gribi stāvēt uz masta ar vītņstobra ieroci, ir jātrāpa punktos četras reizes aļņa siluetā. Divas reizes, kad mērķis stāv, un divas, kad tas kustas. Ir daudzi klubi, kur šāds vai līdzīgs pārbaudījums notiek.

Bet tad varbūt nevajag šajā procesā iejaukt valsti?

Iespējams, bet ir klubi, kas nedara, un tas tad būtu vienīgais risinājums. Protams, jāņem vērā, ka pie mums mēdz sabojāt arī labas lietas, piemēram, nosakot nesamērīgi lielas nodevas. Bet kopumā – rungai ir divi gali un abi divi sit…

Sabiedrība un medniecība. Kāpēc rodas sajūta, ka mūs, medniekus, tā ne visai mīl?

Es nedomāju, ka sabiedrība kopumā nemīl medniekus. Vienkārši ir atsevišķas personas, kuras bļauj visskaļāk un rada šo sajūtu. To, kurš bļauj visskaļāk, sadzird pirmo. Un tad tas, ko mēs novērojam ar tūristiem, – cilvēki attālinās no dabas un viņiem nav sava viedokļa šādos jautājumos. Tad vēl televizora stāsts – ko redz, ko parāda… Un televīzijai ir liels spēks, kā to redzam Krievijā.
Manuprāt, vidējais sabiedrības viedoklis par medībām ir neitrāls, un te nu katrs mednieks pats to var pagriezt mums vēlamā virzienā savu draugu un radu lokā. Ja tu ej ar pozitīvu redzējumu un piemēru, ka medības – tas ir veselīgi, droši un ar lielu pievienoto vērtību, viss ir kārtībā. Ja tu meklē kašķi, rezultāts ir pretējs.
Un medniekam ir pienākums medīt visas sabiedrības drošības labā. Satiksmes drošība, postījumi, dzīvnieku izplatītas slimības kas bīstamas mājdzīvniekiem…

Šo aspektu daudzi nespēj saprast…

Jā, Bembija stāsts, bet, kad šis Bembijs jau ir paaudzies līdz četru gadu vecumam, ir ar lieliem ragiem un tev iekāpj automašīnā pa priekšējo stiklu, ir jau pavisam cits stāsts. To patiešām nesaprot, kamēr pašam nav bijusi saskare ar šādu problēmu.
Ir jāmaina priekšstats par medībām un mednieku. Tas vairs nav kolhoznieks nosmulētā vatņikā un briesmīgos gumijas zābakos, kurš to vien tīko, kā izdarīt kādu nelikumību un pacelt glāzīti. Tas ir godavīrs, kurš rūpējas par dabu, to racionāli izmanto un rīkojas tā, lai saglabātu tās vērtības un iespējas arī nākamajam paaudzēm.
To stāstīt tiem, kam jau ir viedoklis, nav lielas jēgas. Tas jāstāsta bērniem un jauniešiem, tikai viņi pirms tam jādabū ārā no viedierīcēm… To darām mēs uzņēmumā, piemēram, rīkojot Meža dienas, tas jādara ikvienam medniekam savā pusē. Pieklājīgi un mierīgi, cenšoties ieinteresēt.

Stirnāžu medību sezona. Principi, kā medīt stirnas bez savilcējiem. Saruna ar Kristapu Didži

Piemēram, mēs dodam aptaustīt īstas ādas un dzīvnieku ragus, stāstām par šiem dzīvniekiem. Protams, ir jautājumi, kā mēs tos dabūjām, vai mēs to dzīvnieku nogalinājām. Atbilde un skaidrojums ir atkarīgs no jautātāja vecuma. Un visbiežāk atbildi nevajag tiešā tekstā. Līdz tai, iespējams, jautātājam vēl jāizaug. Var stāstīt par medībām kā procesu, par to, kas medībās notiek, ka medībās iegūst to, to un to. Par to, ka dzīvnieki iet bojā arī daudzos citos veidos. Citi teiks, jā, mans tētis arī ir mednieks, vai vectēvs, un viņa vienaudži uzzinās, ka tas ir viņiem labi pazīstams cilvēks, un tā veidosies pārliecība, ka mednieks ir tepat blakus, cilvēks, uz kuru var paļauties, kurš palīdzēs, ja tas būs nepieciešams. Tas jāpilina lēnām un pamazām, pa pilienam vien.

Kā tu mācies mežu?

Es to daru kopš bērnības, ejot uz mežu un meklējot man saprotamas kopsakarības. Man paveicies, jo mežs man ir ļoti tuvu un es tajā varu būt ļoti bieži. Es sēžu un vēroju. Ko dzīvnieki dara, kā uzvedas tajā vai citā situācijā. Un katru reizi var gūt kādu atziņu. Un atliek tikai to bildi salikt kopā. Tā mācīšanās ir iet un redzēt, mēģināt saprast. Pirmkārt ir vajadzīgs nevis dārgs ierocis, bet labs binoklis un labs apģērbs, lai mežā jebkurā situācijā justos komfortabli, varētu gana klusi pielavīties, lai redzētu, un gana ilgi nosēdēt, lai sagaidītu. Ja jūties labi un droši, vēlme izzināt, kas cilvēkam ir dabiska, ņem virsroku, tikai tai vajag ļauties.
Medniekam nav jālielās ar to, ka nav bijis mežā. Ir jāmeklē katra iespēja tur būt. Un tad var piedzīvot interesantus mirkļus un atklāsmes. Reiz lencām lūšu ģimeni. Sniega bija maz, taču ievēroju pēdas uz nokrituša koka, kas liecināja, ka viens dzīvnieks ir masīvā pa kreisi, pārējie pa labi. Taču pēc brīža, mēģinot šķetināt pēdas, atskārtu, ka pāri kokam pārgājuši visi, liekot pēdu pēdā. Biju lasījis, ka tā dara vilki, taču tagad zinu, ka tā dara arī lūši.

Kurš no medību veidiem tev šķiet sirdij tuvākais?

Katrā gadalaikā tas ir kāds cits. Pavasarī, kad mostas daba, tās ir bebru gaides medības. Vasarā – buciņu laiks. Tas ir fantastisks! Īpaši līdz Jāņiem, kamēr zāle nav izaugusi. Man patīk stirnāžu medības ar pieiešanu. Visu vakaru nosēdēt vienā vietā man nešķiet pievilcīgi. Ziemā tas ir kas cits, gaidot mežacūkas. Pīļu medības ir labas un pagājušajā sezonā es sāku piedalīties zosu medībās ar mānekļiem uz lauka. Pat iegādājos speciālo gultu šīm medībām. Tumsā iekārtojies un gaidi. Malko tēju, un tad jau arī sāk laisties zosis pa šāvienam. Nav laika izdzert nule ielieto krūzīti. Savukārt dzinējmedības ir īpašs process, kas vieno medniekus. Arī briežu bauris ir štelle, kurā pavadu ļoti daudz laika. 2019. gadā baura laikā nomedīju savu zelta bulli. Bauris ir ļoti interesants meža izzināšanas laiks, jo brieži paši stāsta par sevi, tikai jāiemācās viņu balsis saprast. Beigās tu tos pazīsti tik labi, ka pat vārdus varētu dot…
Kādu brīdi biju pievērsies arī vilku medībām. Nevis ar karodziņiem, bet ierīkojot pievilināšanas vietas. Interesanti, ka vilki parādās dienu vai divas un dodas tālāk, lai atgrieztos pēc pusotras divām nedēļām. To zinot, esmu nomedījis ne vienu vien pelēci. Interesantas ir arī lapsu medības pievilināšanās vietās. Ir bijis tā, ka uz lapsu medībām aizbrauc ar saujiņu patrunu un medību beigās septiņas tukšas čaulītes un piecas nomedītas lapsas…

Kāpēc ar stobru zīmēt ķiņķēziņus? Stāsta mēneša personība Kristaps Didže. Praktiski padomi šaušanā

Pielikums. Putni medības un medības ar suņiem

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Klausies!
Meža fakultātes dekāns Linards Sisenis: “Medniekam jāieslēdz smadzenes!” “Šauj garām!” #156 epizode
Ekskluzīvi 1 diena
ME
Medības
Klausies!
Lielākie pārkāpēji – medību vadītāji? “Šauj garām!” #155 epizode
Ekskluzīvi 30. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Jānis Lākuts no GPSPRO.lv par jaunu apģērbu zīmoliem, kā arī nedaudz par dažādu ierīču lietošanu
Ekskluzīvi 25. novembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Kā Jānis Pūtelis un Oskars Treilihs mācīja viens otram baurot! Praktiskais seminārs
Ekskluzīvi 25. novembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Izcila trofeja un medniekstāsts ar daudz morālēm. Kad Diāna dod!
Ekskluzīvi 28. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Kad tavā virzienā izšauj no .30-06… Podkāsta “Šauj garām!” #154 epizode
Ekskluzīvi 23. novembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Ja nav asinis, tas nenozīmē, ka nav trāpīts! Mednieka dienasgrāmata #16
Ekskluzīvi 20. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Medību inspektors Madars Zariņš par biežākajiem pārkāpumiem medībās! “Šauj garām!” ekstra #35
Ekskluzīvi 17. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par medību bīstamību, sabojātiem biotopiem un protokoliņiem? “Šauj garām!” #153 epizode
Ekskluzīvi 16. novembris, 2022
Kate Šterna
Pieredze
Minējumi apstiprinās. Pie Liepājas parādījušies dambrieži
Speciālreportāža 10. novembris, 2022
ME
Medības
Aprīkojums
Kā strādā Tractive suņu izsekošanas sistēma? Uzinstalējam kopā! Video bloga #58 epizode
Ekskluzīvi 10. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Namejs Vinovskis – cilvēks, kurš spēj iemācīt šaut pat dīvānam! “Šauj garām!” #152 epizode
Ekskluzīvi 9. novembris, 2022
EP
Egils Paņēvics
Pieredze
FOTO un VIDEO. Liepājā māju pagalmus revidē kašķaina lapsa un no cilvēka nebaidās
Ekskluzīvi 8. novembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Svina skrošu aizliegums spēkā stājas 2023. gada februārī. “Šauj garām!” diskutē
Ekskluzīvi 7. novembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par klusinātāju spridzināšanu, zosīm un nelikumīgām medībām. “Šauj garām!” #151 epizode
Ekskluzīvi 2. novembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Mīti par svina un bezsvina munīciju. “Šauj garām!” ekstra #34
Ekskluzīvi 31. oktobris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Kā Raivo Strēlis par vilka trofeju nekļuva. “Šauj garām!” #150 epizode
Ekskluzīvi 26. oktobris, 2022
ME
Medības
Pieredze
Meža fakultātes mācību dzinējmedības. Eksperta skola #6 epizode
Ekskluzīvi 27. oktobris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Medību likums jāraksta no jauna un latviešu valodā! “Šauj garām!” #149 epizode
Ekskluzīvi 19. oktobris, 2022
Linda Dombrovska
Pieredze
Vai aļņiem interesē priežu darva? Pārsteigums meža kamerā
Ekskluzīvi 9. oktobris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par to, kā Jānis Pūtelis “nočakarēja” medības? “Šauj garām!” #147 epizode
Ekskluzīvi 5. oktobris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Kas medību saimniecībā sabojāts pēdējo četru gadu laikā? “Šauj garām!” #146 epizode
Ekskluzīvi 28. septembris, 2022
ME
Medības
Pieredze
FOTO un VIDEO! Nāvējošā riesta cīņa. Kad uzvarētājs nogalina pretinieku
Speciālreportāža 24. septembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Ko nedarīt pēc šāviena un par briežu medībām riestā. “Šauj garām!” #145 epizode
Ekskluzīvi 21. septembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Aļņu buļļus nemedīt vienu gadu? “Šauj garām!” #144 epizode
Ekskluzīvi 14. septembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par aļņu medībām riestā un par drošību, dzenoties pakaļ kuilim. “Šauj garām!” #143 epizode
Ekskluzīvi 7. septembris, 2022
Linda Dombrovska
Uncategorized
Skaties tiešraidē! Kā izskatās lūša maltīte! UZMANĪBU, NEPATĪKAMI SKATI!
Ekskluzīvi 5. septembris, 2022
ME
Medības
Klausies!
Lai briežiem labs sekss – par briežu bauri un jauno mednieku zināšanām. “Šauj garām!” #142 epizode
Ekskluzīvi 31. augusts, 2022
ME
Medības
Pieredze
Artis Pabriks: “Gan aizsardzības nozare, gan mednieki dzīvi redz caur tēmēkli”
Ekskluzīvi 30. augusts, 2022
Linda Dombrovska
Pieredze
Kad lāču māte aizsargā savus mazuļus pret lāču tēviņu
Speciālreportāža 28. augusts, 2022

Lasītākie