Savā lauku sētā gar meža malu ainavas košumam gribas iestādīt dažus lielāka auguma dekoratīvos krūmus un kādu koku krāsainām lapām. Ir tikai viena bēda – bail, ka meža zvēri tos nenograuž!
Tomēr, izpētot šo lietu, izrādās, ka zaķi, stirnas, brieži un aļņi neapgrauž it visu pēc kārtas. Viņiem ir savi garšīgie un negaršīgie augi. Un šī atziņa dod iespēju jautājumu risināt mierīgā ceļā, izvēloties tādus dekoratīvos augus, kuri zvērus neinteresē. Tā teikt, stirna paēdusi un ceriņkrūms dzīvs! Tas jo īpaši svarīgi, jo aprīlī jau sākas dārza darbi.
Priežu dzinumi – aļņu ēdienkartes sastāvdaļa
Papētot briežu, stirnu un aļņu ēdienkarti dabā, tai skaitā ziemas laikā, var šo to interesantu secināt. Jaunie priežu dzinumi ir aļņu ēdienkartes stabila sastāvdaļa, uz tiem viņi ir kā uzburti. Priežu skujās esošie fitoncīdi uzlabo gremošanu, veselībai vajadzīgs arī C vitamīns. Tādēļ jaunaudzes, kuru augstums nepārsniedz aļņa deguna līmeni, ir nopietni apdraudētas. Ja priedei nolauzta galotne, no tās nekāds lietaskoks vairs neizaugs.
Stirnām un aļņiem garšo arī kārkli un blīgznas, taču šo krūmu apgraušana mežkopjus neuztrauc. Tomēr tas jāņem vērā, ja gribat audzēt kārklu plantāciju klūgu ieguvei.
Stirnas mēdz uzēst arī egļu jaunos dzinumus, taču šie bojājumi nav masveidīgi. Stirnas apgrauž arī avenāju galotnes, zem sniega izrok un uzēd mellenāju dzinumus. Var apgrauzt arī pīlādžus. Interesanti, ka dzīvnieki neēd upeņu zariņus, laikam nepatīk to spēcīgais aromāts.
Zoodārzu darbinieki, kuri ikdienā novēro dzīvniekus, kokus, krūmus un lakstaugus dala trijās grupās:
garšīgie – tos stādīt nav jēgas, jo zvēri drīz vien nograuzīs;
indīgie – tādus stādīt nedrīkst;
negaršīgie, bet ne indīgie – tos var droši izmantot dzīvnieku laukumu apzaļumošanai.
Briežiem, stirnām, aļņiem un kazām visiecienītākie ir kārkli, to jaunos dzinumus zvēri notiesā gardu muti, bet resnākajiem zariem mizu nograuž pa tīro. Arī apses tiek atzītas par garšīgām, zaķiem un briežveidīgajiem patīk to sulīgā miza. Liepu zarus var pagrauzt, taču bez lielas sajūsmas. Par kļavām zvēri neizrāda lielu interesi, bet, ja nekā cita nav, var uzēst. Mežā zvēri kļavas neaiztiks, jo var atrast ko garšīgāku. Ja galīgi nav ko ēst, var apgrauzt arī baltalkšņus un melnalkšņus, taču parasti tos neaiztiek. Stirnām garšo arī gobas.
Interesanti, ka bērzu zarus dzīvnieki neēd, kaut gan bērzs nav indīgs (mēs taču dzeram bērzu sulu, bet bērzu lapu vai pumpuru tēju lietojam kā urīndzenošu līdzekli).
Savdabīga gaume ir žirafēm. Tām vislielākais gardums ir robīniju (tautā sauktas par baltajām akācijām) un karagānu (tautā dēvētu par dzeltenajām akācijām) ērkšķainie zari! Tos žirafes apēd pirmos. Žirafēm ir garas mēles, un tās Āfrikas savannās iemanījušās tikt galā ar dažādiem dzelkšņainiem augiem. Pagaidām mūsu mežos žirafes nedzīvo, tādēļ lauku sētās robīnijas un karagānas var justies droši.
Kārklu miza garšo arī pavisam mazām radībām. Piemēram, kanārijputniņiem un papagaiļiem būrītī iesaka iekārt dažādas graudzāles un zaļumus, lai putniem būtu gan vitamīni, gan nodarbošanās. Ziemā, kad svaigu zaļumu nav, putnus iepriecinās arī tīrā vietā, tālāk no ceļiem griezti kārklu, liepu, kā arī upeņu un augļu koku zariņi (tikai tad, ja tie nav migloti ar ķimikālijām!). Izrādās, ka kārklu zaru buntītei kanārijputniņi rūpīgi noknābā visu mizu, bet liepu zariņiem izēd tikai pumpurus. Putniem nedrīkst dot ceriņu un filadelfu (tautā tos saucam par jasmīniem) zariņus, jo šie krūmi ir indīgi!
Ja zvēru par daudz, mežam klājas grūti
Mežā daudz kas atkarīgs no dzīvnieku skaita. Ja dzīvnieku skaits ir atbilstošs, tie mežam būtisku kaitējumu nenodara. Toties, ja dzīvnieku ir pārāk daudz, mežam klājas grūti.
Lūk, piemērs. Bijusī lielpilsētas iedzīvotāja Antra Gaisa (var izdomāt kādu ierastu LT vārdu un uzvārdu?) izveidojusi skaistu lauku sēt. Vietā, kur ir ļoti daudz meža dzīvnieku. Par pagalma stādījumiem saimniece var neuztraukties, jo sētai un ābeļdārzam apkārt ir žogs. Lai apkārtnes ainavu padarītu gleznaināku, saimniece meža malā iestādījusi sarkanlapu kļavu, dažus dižskābaržus sarkanām lapām, vītolu ar gaišām, gandrīz baltām lapām, ošlapu kļavu. Lai meža zvēri tos nesabojātu, saimniece kociņu stumbrus aptin ar agrotīklu vai apsien ar egļu zariem. Stirnas apgrauž koku zarus, bet brieži rīvējas gar kokiem un noberž mizu. Iet bojā pat savvaļā augošie oši, jo brieži to stumbriem norīvējuši mizu.
Vilkābeles jau izaugušas par lieliem kokiem, taču arī tās jāaizsargā, citādi miza tiks nograuzta. Henomeļu krūmiņi (tautā tās saucam par cidonijām) jāapber ar sniegu, citādi stirnas nograuzīs dzinumus.
Dendrologa padomi
To, kādi koki un krūmi negaršo meža zvēriem, novērojuši arī dendrologi. Piemēram, dažādu šķirņu egles var stādīt ārpus žoga, jo meža zvēri tās neaiztiek. Taču duglāzijas gan apgrauž! Vairums cilvēku duglāziju no egles neatšķirs, bet zvēri uzreiz pamana starpību!
Stirnas un citi meža zvēri neēd lazdas. Un te paveras diezgan plaša izvēle – košas ir mūsu parastās lazdas (Corylus avellana) parastās lazdas šķirnes Aurea (lapas dzeltenas, vēlāk dzeltenzaļas), Fuscorubra (lapas pavasarī tumši sarkanas, vēlāk sarkanbrūnas), Lamberta lazdas (C. maxima) šķirne Purpurea ar košām, tumši purpursarkanām lapām.Var stādīt arī Amerikas lazdas (C. americana) un Mandžūrijas lazdas (C. sieboldiana var. mandshurica).
Zvērus neinteresē arī grimoņi. Šiem paliela auguma dekoratīvajiem krūmiem izveidotas dažādas šķirnes. Baltais grimonis (Cornus alba) ir 2,5 metrus augsts krūms ar sarkaniem dzinumiem, tā šķirnēm ir košas lapas; Argenteomarginata – ar baltām lapu apmalēm; Aurea – dzeltenām lapām; Argenteovariegata – ar krēmbalti raibām lapu malām; Elegantissima – ar koši zaļām lapām ar baltiem plankumiem un baltu maliņu; bet šķirnei Gouchaultii lapas plaukstot ir rozā ar baltu malu, vēlāk kļūst zaļas ar dzelteniem plankumiem. Atvašu grimoņa (Cornus stolonifera, syn. Cornus sericea) šķirnei Flaviramea ir gaiši dzeltenzaļi dzinumi.
Grimoņi ir dekoratīvi arī ziemā, kad uz baltā sniega fona koši izceļas to spilgtie zari sarkanā, citrondzeltenā vai koši dzeltenā krāsā, atkarībā no šķirnes. Grimoņi ir pieticīgi, aug gan sausās, gan mitrākās vietās. Tie ir ātraudzīgi, neprasa īpašu kopšanu.
Diemžēl trešajā gadā grimoņu dzinumi zaudē košo krāsu un miza kļūst pelēka, tādēļ dendrologi iesaka kādus trīs vecos zarus atsēdināt uz celma, nogriežot 5 līdz 7 cm augstumā virs zemes. Pēc pāris gadiem nogriež citus trīs vecākos zarus. Krūms atjaunosies un kopskats saglabāsies labs.
Mežazvēriem negaršo arī plūškoki, iespējams, tos atbaida specifiskā, mazliet nepatīkamā smarža. Sarkanajam plūškokam (Sambucus racemosa) un melnajam plūškokam (Sambucus nigra) izveidotas vairākas dekoratīvas šķirnes. Piemēram, sarkanā plūškoka šķirne Plumosa lapas ir smalki šķeltas, šķirnei Plumosa Aurea pie tam arī dzeltenā krāsā. Sarkanais plūškoks savvaļā aug visā Latvijā, taču tā sarkanās ogas ir indīgas!
Melnā plūškoka šķirnei Aurea lapas ir koši zeltdzeltenā tonī. Melnā plūškoka ogas ir ēdamas. Melnie plūškoki labi jūtas valsts dienvidos. Plūškokiem vajag auglīgāku augsni, plikā smiltī tie neaugs.
Var stādīt arī dažādu šķirņu spirejas, jo arī tās zvēri negrauž. Spirejām ir ļoti daudz dekoratīvu šķirņu, kas atšķiras pēc ziedu krāsas (rozā, sārta, balta), lapu krāsas un auguma. Dzeltenām lapām, ir, piemēram, Japānas spirejas šķirnes Gold Mound un Golden Princess, bet Goldflame pavasarī rotājas koši oranži dzeltenām lapām. Šķirne Anthony Waterer zied intensīvi sārtiem ziediem, bet šķirnei Arnold jaunās lapas ir sarkanā tonī.
Meža zvēri neaiztiek arī lauku sētās izsenis audzētos ceriņus, filadelfus jeb neīstos jasmīnus un maijrozītes – sīkiem ērkšķiem klātos krūmus ar mazām lapiņām, kas vasaras sākumā bagātīgi klāti baltiem ziediem. Ceriņus, filadelfus un maijrozītes labāk stādīt māju tuvumā, nevis meža malā, lai varam priecāties par ziedu reibinošo smaržu.
Vītoli un kārkli labi pacieš apgriešanu (un apgraušanu), tādēļ nomaļas lauku sētas apstādījumos var izmantot arī tos. Lielas, skaistas, un apaļas zaru bumbas veido trauslā vītola (Salix fragilis) šķirne Bullta, kas izaug par lielu koku. Savikārtmaza auguma ir purpura kārkla (Salix purpurea) šķirne Gracilis purpurkrāsas dzinumiem, smalkām pelēkām lapām. Jau kopš muižu laikiem Latvijā izplatījušies sudrabvītoli, kas patiesībā ir baltā vītola šķirne Vitellina.
Zvēri saudzē arī irbenes.
Arī bērziem ir izveidotas dekoratīvas šķirnes – gan sarkanām un tumšsarkanām, gandrīz melnām, gan dzeltenām, kā arī smalki dalītām lapām. Meža malā skaisti izskatīsies arī sarkanlapu kļava.
Lūk, mums jau ir izveidojies pietiekami garš dekoratīvo augu saraksts, kurus neapdraud meža zvēri. Lapu krāsu palete ir plaša – sarkanas, sudrabotas, dzeltenas, baltraibas un dzeltenraibas. No šiem kokiem un krūmiem var veidot gleznainas grupas, lielākos stādot aizmugurē, bet mazākos – priekšplānā.
Kāpēc stirnām garšo tūjas?
Ļoti bieži dzirdamas žēlabas, ka stirnas posta kapu stādījumus. Stirnas acīmredzot ielāgojušas, ka kapi ir tā vieta, kur pa laikam mēdz uzrasties svaigi ziedi, un ziemā iekļauj kapus savā maršrutā. Ir bijuši gadījumi, kad dažas dienas pēc bērēm, atbraukuši apraudzīt kapavietu, piederīgie ar šausmām redz, ka visi ziedi pazuduši! Taču tad ievēro pēdas sniegā un saprot, ka vainīgi nav puķu zagļi, bet gan stirnas, kurām šie zaļumi palīdzējuši izdzīvot bargajā ziemā.
Kāpēc stirnas apgrauž tūju zaļos zarus? Tūjas ir mazliet indīgas. Stirnas tās ēd, lai zarnu traktu iztīrītu no parazītiem.
Stirnas nograuž tikai apakšējos zarus, cik augstu var aizsniegt. Kādā lauku sētā sniegotā ziemā stirnas bija pamanījušās apgrauzt zarus, kas sniedzās līdz zemei. Taču saimniece par to nebija dusmīga, apgrieza bojātos zarus, un tagad tūjām ir skaisti, slaidi stumbri.
Ja, dzīvojot blakus mežam, vēlaties stādīt rododendrus, tos ieteicams aizsargāt ar sietu vai kā citādi, jo meža zvēri mielojas ar rododendru pumpuriem. Stirnām garšo arī tulpes un muskares. Neviens zvērs neēd mārrutku lapas, bet vai puķkopjus šis fakts iepriecinās?
Stirnas un citi meža zvēri neaiztiek kadiķus. Parastais jeb Zviedrijas kadiķis (Juniperus communis) var augt savvaļā. Īpaši ceļu tuvumā laikam neatradīsiet nevienu nebojātu kadiķi. Tos aplauž divkājainie, kuri par nieka naudu tirgo kadiķu pirtsslotiņas. Un mēs tās pērkam, neaizdomājoties, ka šie ļaudis ar nodzertajām sejām taču nav ne dārzkopji, ne meža īpašnieki …
Parastajam kadiķim ir radītas vairākas šķirnes, piemēram, Hibernica, Stricta, un Suecica, kuras veido skaistas vertikālas kolonnas. Kādu slaidu kadiķi varam iestādīt pie mājas un ziemā pušķot kā Ziemassvētku eglīti, bet dažus var iestādīt meža malā, lai ainavu papildinātu ar sulīgu mūžzaļu akcentu. No citu sugu kadiķu stādīšanas zinātāji iesaka atturēties. Kazaku kadiķis aug ātri un veido lielus vēdekļveida krūmus, taču tas diemžēl ir ieņēmīgs pret kadiķu – bumbieru rūsu, tādēļ lauku sētās un piemājas dārzos to stādīt neiesaka. Neiesaka stādīt arī Ķīnas, Virdžīnijas un klinškalnu kadiķus, jo tie mēdz slimot.
Ja pie attālām lauku mājām vajag iestādīt dzīvžogu, laikam nederēs ne tūjas, ne Kaukāza plūmes un vilkābeles, jo tās visas ir ēdamo augu sarakstā. Zemāku dzīvžogu var veidot no spirejām, bet augstāku – no dzeltenajām karagānām vai parastajiem zilajiem ceriņiem, kuri aug spēcīgāk nekā pildīto un lielziedu ceriņu šķirnes.
Aizsardzībai – smiltis ar līmi, asins smaka un brikšņi
Protams, visi jaunie augļu kociņi – ābeles, bumbieres, ķirši, plūmes, arī asiem ērkšķiem bruņotās vilkābeles un Kaukāza plūmes ir jāsargā, apliekot apkārt metāla vai plastmasas režģa sētiņu, uz ziemu apsienot kociņus ar egļu vai citiem durstīgiem zariem, agrotīklu vai maisaudumu vismaz pusotra metra augstumā. Kad ābeļu miza būs kļuvusi raupja un bieza, tā vairs nebūs garšīga un zaķi un stirnas to negrauzīs. Stirnas nokož arī aveņu dzinumu galotnes, taču par to nav vērts pārdzīvot, jo atlikušie dzinumi dos pietiekami daudz ogu pašu galdam. Dzirdēts, ka stirnas apgrauž arī kazeņu dzinumus.
Lai pasargātu priežu jaunaudzes no aļņiem, mežkopji lieto divus līdzekļus. Cervacol extra satur līmi un smiltis, padarot dzinumus neēdamus. Šo līdzekli pārdod 5 kg fasējumā, ar tādu daudzumu var apstrādāt līdz 2500 priežu stādu. Šo līdzekli izplata Lietuvas firma Graderlitas. Uzvelk gumijas cimdu un katras priedītes galotni pārklāj ar cervakola pastu 5 līdz 10 cm garumā. To dara rudenī, sausā laikā. Kad pasta sacietē, lietus to nevar noskalot un cervakols stāv līdz pat nākamā gada rudenim. Kociņa augšanai tas netraucē, jo, dzinumam briestot, līdzekļa cietā kārtiņa tiek pārplēsta. Cervakols nekaitē dabai, arī bitēm.
Līdzekļa Plantskid sastāvā ir asinis. Asins smaka zvēriem nozīmē – briesmas, noticis kaut kas slikts, tur nevajag iet! Tomēr, ja ar plantskidu apstrādā tikai audzes perimetru, var gadīties pārpratumi. Meža dzīvnieki, kas nokļuvuši jaunaudzē, baidās iziet ārā, dzīvojas pa iekšu un grauž visu pēc kārtas. Tādēļ jāapstrādā katrs kociņš. Vienu kg pulvera izšķīdina piecos litros ūdens. Ar šo devu pietiks 1000 jauno skuju vai lapu kociņu apstrādei. Kociņus apsmidzina vai arī ar rokām apbrauca visā garumā. Jālieto gumijas cimdi. Apstrādi veic sausā laikā, kad ārā ir vismaz 0oC vai siltāks. Apstrādi veic divas reizes – septembrī – oktobrī un pavasarī, martā. Tādēļ mežsaimnieki parasti priekšroku dod cervakolam, jo tas darbojas ilgāk.
Stirnu buki, iezīmējot teritoriju, berž ragus gar kokiem. Tiem visvairāk patīk lapegles. Īpaši apdraudētas ir retinātas audzes, kur stirnu buki var sabojāt visus kokus un, ja bojājumi lieli, koki var nokalst. Aļņi apgrauž apses, bet retināto bērzu jaunaudzēs mēdz nolauzt galotnes. Lūk, viens bēdu stāsts. Kādai kundzei piederēja apšu jaunaudze. Kociņi bija cieši saauguši cits pie cita, 10 – 15 cm diametrā. Pēc mežziņa pieprasījuma to smuki iztīrīja, izretināja skaistu kā parku. Nākamajā pavasarī visām apsītēm bija noplēstas mizas strēmeles un kociņi nokalta.
Es biju uztaisījusi alnim restorānu! – sašutumā atceras kundze. Biežņā alnis iekšā netiek, bet izretinātā audzē var netraucēti mieloties. Kad apses stumbru dimetrs sasniedz 20 cm, tās alni vairs neinteresē, taču jaunākas ir īsts gardums. Kundze bija cerējusi izaudzēt lietaskokus, no kuriem plēst jumta skaidas vai gatavot mēbeles, bet nu atlika nokaltušos kociņus sazāģēt malkā.
Tādēļ, lai aļņiem neveidotu restorānu, retinot audzi, apkārtējos lielos kokus iesaka aizlauzt un likt krustām. Tas gan palīdzot vienu vai divus gadus, jo zari ātri sapūst un aļņi nāk atkal.
Kāds ir secinājums? Ja dekoratīvos augus izvēlēsimies, zinot meža zvēru gastronomisko gaumi, varam sevi pasargāt no nepatīkamiem pārsteigumiem.
Lasi un abonē žurnālu Medības!
