Dzinējmedības. Sīks lietutiņš sijājas no gaisa. Diena nebūt nav tā sliktākā vai aukstākā, taču zvēriem droši vien citas domas. Noteikti bija sagūluši zem eglītēm un nekustēja ne no vietas. Tikai viena briežu govs krita tajā dienā. Pēc tam dīrātavā pat kļuva viņas žēl – samazināta muskuļu masa, asins izplūdumi zem ādas un tādi stingri, viena vai divu centu monētas lieluma bumbulīši. Zinošie jau saprot par ko ir runa, taču jaunajiem medniekiem un dzinējiem tas bija nepatīkams pārsteigums. Kas tad īsti dzīvo briedim zem ādas?
Šoreiz izdevās nofotografēt divu veidu īrniekus. Pēc izskata kāpuri bija atšķirīgi, tādēļ nolēmu noskaidrot, kas tie tādi. Daugavpils Universitātes, Parazitoloģijas un histoloģijas laboratorijas vadošā pētniece Muza Kirjušina aplūkoja attēlus un uzklausīja stāstīju par kāpuru lokalizāciju, izskatu un dzīvnieka fizisko stāvokli.
Pirmais un savā veidā vienīgais no tovakar atklātajiem organismiem bija teju caurspīdīgs pāris milimetrus resns un aptuveni divus centimetrus garš kāpurs ar zaļu masu iekšā. Gandrīz uzreiz tika pieņemts, ka tas nav parazīts, jo radījumi, kas pārtiek no dzīvnieka audiem un ķermeņa šķidrumiem starplaikos nelieto salātus. M.Kirjušina sacīja, ka tas visticamāk, nonācis uz kautķermeņa virsmas no mednieku rokam vai briežu govs apmatojuma. Līdz ar to, nav sevišķas uzmanības vērts. Bet tā gribējās, lai tas ir kaut kas jauns un nezināms.
Otro organismu mednieki dēvē par dundura kāpuru, taču, patiesībā, tas ir govju spindeles kāpurs. Kukaiņa latīniskais nosaukums ir Нуpoderma bovis. Hypodermanitnae ir lielu parazītmušu saime, kurā ietilpst arī dunduri un spindeles. Šo kukaiņu kāpuri parazitē zīdītāju, tai skaitā arī cilvēka mīkstajos audos un zemādā.
Interesanti, ka dzīvniekiem ir izstrādājies reflekss, instinktīvas bailes no spindelēm, kuras rada savdabīgu skaņu, lidojot. Savvaļā, dzirdot šo kukaiņu sanoņu, pārnadži bēg.
To apliecina arī statistika, jo jaunie dzīvnieki ar hipodermatozi slimo divas, trīs reizes biežāk, nekā pieaugušie indivīdi, pastāstīja zinātniece. Varbūt tādēļ, ka viņiem ir mazāka dzīves pieredze. Otrs iespējamais iemesls ir vājāka organisma pretošanās spēja. Lopu fermās ar šo kaitēkli cīnās ar attārpošanas līdzekļiem. Dabā tādas iespējas nav. Dzīvnieks no tiem var atbrīvoties tikai vārtoties un kasoties pret kokiem, kas ne vienmēr dod pozitīvu rezultātu.
Muza Kirjušina pastāstīja, ka viena Нуpoderma bovis mātīte savas dzīves laikā var izlaist līdz 800 oliņām. Katru reizi tā cenšas novietot oliņas uz dzīvnieka apmatojuma muguras rajonā, jo tur pēcnācēji būs vislabāk pasargāti – dzīvnieks tās nevar nolaizīt, noskalot vai saspiest, apguļoties vai vārtoties.
Pēc parazitoloģes teiktā, spindelei ir trīs attīstības stadijas un pilns cikls paņem gadu. No oliņām izšķiļas pirmā kāpuru forma, kas ieurbjas dzīvnieka ādā un migrē zemādas slānos septiņus līdz deviņus mēnešus. Kāpurs pārtiek no saimnieka audiem, līdz sasniedz viena centimetra un septiņu milimetru garumu. Kāpura ķermeni klāj skropstiņas, kas palīdz tam kustēties zemādā. Tas pārvietojas gar dzīvnieka muskuļu audiem, nerviem un asinsvadiem mugurkaula apvidū. Savā ceļā tas pārplēš asinsvadus, tādēļ veidojas asinsizplūdumi. Pārvietojoties, kāpurs var traumēt mugurkaula epidurālos taukus un radīt kāju paralīzi. Dzīvnieks nav spējīgs pārvietoties, bet, ja to neuziet plēsējs, tas turpina dzīvot un pārtikt no augiem, kas ir sasniedzami. Kāpurs turpina attīstību arī tāda dzīvnieka ķermenī.
Decembra medībās nomedītās briežu govs zemādā redzamie kāpuri ir sasnieguši pirmās attīstības, proti, migrācijas stadijas beigu fāzi. Tālākai augšanai, proti otrajai stadijai ir obligāti nepieciešams skābeklis. Tādēļ kāpuri izgrauž dzīvnieka ādā apmēram četrus milimetrus platus, apaļus caurumus, bet nepamet saimnieka ķermeni. Trešajā stadijā kāpurs sasniedz trīs centimetru garumu un kļūst brūns. Uz saimnieka ķermeņa redzami palieli pauguriņi ar caurumu, kurā var saredzēt pašu kāpuru. Izaugumi ir labi saskatāmi, ja dzīvnieka apmatojums ir īss. Uz govs vai buka ādas šos veidojumus var labi saredzēt. Brieža vai aļņa garā vilna nosedz visu. Pabeidzot trešo attīstības stadiju, spindeles kāpurs izkrīt ārā un jau uz zemes veido kokonu, no kuras pēcāk izšķiļas kukainis. Mēneša vecumā tas ir gatavs vairoties. Apaugļotas mātītes, meklējot potenciālo saimnieku, var nolidot līdz astoņiem kilometriem.
M.Kirjušina pastāstīja arī par draudiem cilvēkam. Нуpoderma bovis parazitē uz visu sugu zīdītājiem, tai skaitā uz cilvēkiem. Visretākais inficēšanās variants ir tā saucamā acs forma. Spindeles mātītes ir spējīgas lidojumā izšļākt šķidrumu ar oliņām tieši cilvēkam acīs. Tādi gadījumi nav bieži, bet diezgan regulāri. Tad kāpuri attīstās acs dobumā, kas ir sevišķi nepatīkami. Otrs inficēšanās ceļš ir tāds pats kā dzīvniekiem, proti, ja spindeles mātītei ir izdevies ievietot oliņas cilvēka galvas matainajā daļā. Un, protams, mēs varam uzņemt spindeles kāpurus, pieskaroties dzīvnieka ādai un pēc tam paša matiem. Protams, inficēšanās iespējama tajā brīdī, kad spindeles kāpuri vēl atrodas dzīvnieka apmatojumā. Tādēļ ieteicams Jāņu buku vai baura briedi tomēr dīrāt gumijas cimdos un neaiztikt seju, un galvu.
Nesmejieties par tiem, kas šauj garām! “Šauj garām!” #211 epizode
Medības ar Pielikumiem + e-izdevumi + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
