Šaušanas disciplīnā SK35 redzi blakus novietotus divus mežacūku mērķus 35 metru distancē. Viens vērsts uz labo pusi, otrs attiecīgi uz kreiso. Mērķis ir identisks tam, kāds izskatās Valsts meža dienesta organizētais jauno mednieku eksāmens. Eksāmenā jāveic desmit šāvieni mērķī, no tiem četri šāvieni uz stāvošu mērķi, savukārt seši uz skrejošu – attiecīgi trīs šāvieni katrā virzienā (no labās uz kreiso, un no kreisās uz labo).
Kad uz šautuvi atbrauc jauns cilvēks, kas ieroci rokās nekad nav turējis, liekas, ka viss ir vienkārši. Cik gan sarežģīti varētu būt tēmēt un trāpīt tieši desmitniekā? No vienas puses, tā ir, bet Kārlis, mācot jaunos medniekus, neatkarīgi no viņu vecuma cenšas iemācīt, ka šaušanas principi visās disciplīnās ir samērā līdzīgi, bet ir nianses, kas atšķiras. Taču kas jāatceras visiem jaunajiem – jāpārstāj koncentrēties uz mērķi un tēmēt. Kā apstrādāt stacionāru un skrejošu mērķi, kādas drošības prasības jāievēro šautuvē, kā noskaidrot, vai ierocis būs piemērots, un mazliet par šaušanas tehnikas pamatiem stāsta mednieku skolas Taurs vadītājs Kārlis Dadeiks.
Mērķa apstrāde – stāvošs mērķis
Sākotnēji varētu šķist, ka, tēmējot centrā, trāpījums tieši tur arī būs. Taču jāņem vērā viens būtisks faktors – ja cilvēkam nav konkrētās informācijas un pieredzes, tad tik vienkārši tas gluži nenotiks. Pati lielākā kļūda, ko parasti jaunie mednieki centīgi pieļauj, lai cik varbūt neloģiski izklausītos, ir tēmēšana. Attiecīgi – sliktākais, ko iespējams darīt, ir mēģināt sev iestāstīt, ka jātrāpa desmitniekā.
Piemērs. Korporatīvā pasākumā vienai cilvēku grupai mērķa vidū – desmitniekā – tiek ielīmēts sarkans aplis. Izņemot drošības tehniku, šai cilvēku grupai nekas cits netiek stāstīts. Vērojot šo cilvēku grupu darbībā no malas, top skaidrs, ka šāvējs kļūst saspringts un kustības ar ieroci – saraustītas. Šie cilvēki acīmredzami koncentrējas tikai uz centrā ielīmēto sarkano laukumu un pazaudē kopainu. Otrai grupai savukārt tiek ielīmēts pilns aplis mērķa lielumā sarkanā krāsā. Šī cilvēku grupa ir radikāli pretēja, to kustības ir brīvas, šāvēji ir mierīgi un nosvērti – viss ir ideāli.
Svarīgi atcerēties. Tēmējot uz mērķi ar kādu no palīgierīcēm – optisko iekārtu, kolimatoru vai graudu, jācenšas trāpīt visa mērķa rajonā kā tādā, nevis noteiktā punktā. Galvenokārt tāpēc, lai šāvēja ķermenis pirms raidītā šāviena kļūtu elastīgs, mierīgs un stress šaušanas brīdī būtu mazāks. Tas pats notiek reālā situācijā mežā – uz dzīvnieka ķermeņa neviens nav uzzīmējis perfekto šāviena vietu, ir jārēķinās ar rajonu, konkrēti – krūškurvi, kur cenšamies raidīt šāvienu.
Secinājums. Stacionārā mērķī svarīgākais nebūt nav cenšanās tēmēt desmitniekā, bet gan tehniski precīza šāviena izdarīšana, sprūda mēlītes nospiešana, ieroča nenoraušana. Kārļa skatījumā tehniski precīza šāviena izdarīšanai jāapgūst 30% šaušanas tehnikas, kas uzrakstīta grāmatā, un apmēram 70% mūsu katra galvā un tajā, kā psiholoģiski uztveram mērķi.
Ko kategoriski nedarīt. Censties apstādināt kustību – to nudien nevajag darīt, tieši pretēji, ir jāļaujas dabiskajai ķermeņa kustībai, visu uzmanību veltot mierīgam sprūda mēlītes nospiedienam. Līdz ar to šāviens vairāk vai mazāk būs punktos.
Būtiskākā kļūda. Viena no lielākajām kļūdām, ko jaunie mednieki pieļauj, šaujot uz stacionāru mērķi, – koncentrējas uz šāviena brīdi un domā par atsitienu vai troksni, šajā momentā lielākoties sprūda mēlīte tiek nospiesta ļoti strauji un ieroča stobrs tiek norauts uz leju. Lai to novērstu, nepieciešams ne vien treniņš šautuvē, bet arī sausais treniņš, lai kontrolētu ķermeņa koordināciju šāviena brīdī.
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
Mērķa apstrāde – skrejošs mērķis
Skatoties uz šo disciplīnu tīri matemātiski, lai trāpījums būtu precīzi desmitniekā, jātēmē precīzi ilknī. Taču te nu atkal jāatgriežas pie iepriekš minētā par stacionāro mērķi – censties neieciklēties uz konkrēto informāciju – ilknis tikai matemātiski ir pareizā tēmēšanas vieta, lai trāpījums būtu desmitniekā. Savukārt no praktiskā viedokļa problēma ir tā, ka cilvēka ķermenī nav tā sauktās muskuļu atmiņas, pieredzes un prakses – gluži vienkārši nav tāda cilvēka, kas jau sākotnēji spētu noturēt taisnu līniju, tēmējot koridora ietvaros tieši un precīzi ilknī.
Svarīgi atcerēties. Ja ilknis ir desmitnieka centrs, kur tad ir sešnieks? Pavisam vienkārši – vizuāli tāds pats mērķis jāpārnes uz purna daļu un top skaidrs, ka sešnieka ārējā līnija ir SK35 mežacūkas purna ārējā daļa.
Kustīgā mērķī tāpat kā stacionārā mērķī būtiski ir neieciklēties uz konkrētu vietu, bet strādāt ar rajonu kā tādu – mežacūkas purnu, un ideālā gadījumā tas būtu no ilkņa līdz mežacūkas degunam. Tajā pašā laikā jāatceras – jo vairāk vietas sev iedosim, jo vieglāk un brīvāk strādās mūsu ķermenis šaušanas brīdī.
Būtiska kļūda. Šķietami elementāra lieta – savienot divas darbības kopā, ķermeņa kustību ar vienlaicīgu sprūda mēlītes nospiedienu, neapturot ķermeņa kustību pēc šāviena izdarīšanas. Diemžēl mūsu smadzenes ir ieprogrammētas citādi, un praksē tas nebūt nav tik viegli. To iespējams novērot, kad jaunais mednieks seko mērķim ar ieroci līdz brīdim, kad tiek dota komanda šaut. Brīdī, kad tiek nospiesta sprūda mēlīte, ieroča vilkšanas process automātiski apstājas. Mūsu dators no vienas darbības pārlec uz otru, iepriekšējo atmetot. Jāatzīst, ka tā ir viena no lielākajām cīņām, kas jāpārvar šaušanas treniņu procesā ar skrejošu mērķi, un tas nebūt nav stāsts par precizitāti, stāsts ir par monotonu kustību, kuras laikā izdarām nospiedienu, un svarīgākais ir tieši kustības turpinājums pēc sprūda mēlītes nospiešanas.
Piemērs. Izteikts cilvēka instinkts ir automātiska vēlme uzreiz pēc šāviena skatīties trāpījuma vietu. Situāciju dzīvē varētu salīdzināt ar skrejošu mežacūku. Tā skrien, tiek raidīts šāviens, ierocis tiek nolikts malā un automātiski tiek meklēts trāpījums. Tiek konstatēts, ka mežacūka joprojām skrien, – joki mazi, jāsaprot, ka atkārtota šāviena izdarīšanai būs nepieciešams laiks un, visticamāk, šāviens jau būs nokavēts. Dzīvē, tēmējot uz zvēru, tieši tāpat kā šautuvē – mēs velkam, raidām šāvienu, turpinām kustību un caur tēmēkli apskatāmies, vai zvērs ir nomedīts, ja nav, tad turpinām darbu un raidām otru šāvienu. Ja nokrita, tad darbs ir izdarīts.
Secinājums. Pirmkārt un galvenokārt, atmetam precizitāti, jo tas ir pēdējais, kas mūs interesē. Jācenšas noturēties kaut kur purna rajonā. Otrkārt, sprūda mēlītes nospiediena brīdī jāturpina ieroča kustība mērķa virzienā. Brīdī, kad šīs puzles saliekas kopā, vairs nav runa par eksāmena normatīva izpildi un pārējais nāk tikai ar pieredzi.
Drošības prasības
Pamatprincips šautuvē ir tieši drošības prasību ievērošana. Kā šautuvē, tā medībās jāatceras, kādā momentā ierocis tiek uzskatīts par izlādētu. Ja runa ir par gludstobra bok tipa ieroci, lai uzskatītu to par izlādētu, tam jābūt atvērtā pozīcijā un tajā nedrīkst būt ievietotas patronas. Neskatoties uz to, ka medību noteikumi ļauj ieroci pārvietot kā ar stobru uz leju, tā ar stobru uz augšu, mednieku skolā Taurs jaunajiem medniekiem tiek rekomendēts to pārvietot atvērtā pozīcijā pavisam vienkārša iemesla dēļ – tas ļauj medniekiem no malas novērtēt, ka ierocis ir izlādēts, nav bīstams apkārtējiem un nespēj izšaut. Ja runa ir par pusautomātisko ieroci, tad tā aizslēgam vienmēr jābūt atvērtā stāvoklī.
Ideja – lai kāds ir ierocis, darīt visu maksimāli tā, lai apkārtējie redz un mednieks pats saprot, ka ar konkrēto ieroci raidīt šāvienu nav iespējams.
Pirmo reizi atbraucot uz šautuvi ar nule kā iegādāto glauno ieroci, daudziem pārsteigumu raisa tas, ka šautuvē ir aizliegts izmantot ieroča siksnas un tās jāņem nost. Tīri no drošības viedokļa – tā ir papildu vieta, kur aizķerties. Kā mēs zinām, visi noteikumi ir rakstīti ar asinīm un katram no tiem pretī var minēt precedentu.
Būtiskākā kļūda. Izteiktākais klupšanas akmens jaunajiem medniekiem, kas rezumējas ar izkrišanu eksāmenā, – rīcība ar aizvērtu ieroci. Aizvērtā pozīcijā ieroča stobrs drīkst atrasties tikai un vienīgi drošā virzienā – šautuves izpratnē uz mērķi, medību izpratnē – uz augšu vai uz leju. Tas, ko pieļauj jaunie mednieki, – aizvērta ieroča izlaišana no rokām. Tas ir būtiskākais pārkāpums, kur Valsts meža dienesta eksaminācijas komisija nepieļauj nekādus izņēmumus, pārtraucot eksāmenu nekavējoties. Ja ir vēlme ieroci kaut kādu iemeslu dēļ nolikt, rīcībai jābūt šādai – atveru ieroci, izņemu patronas un nolieku atvērtā pozīcijā.
Kārlis Dadeiks par šaušanas pamatiem. Padomi un ieteikumiem
Ieroča piemērotība katram šāvējam
Jaunajam medniekam jāapzinās, ka šautuvē pieejamie ieroči ir kaut kāda veida standarts un, ja tas sākotnēji nav īsti ērts, tad tas ir pilnīgi normāli. Mēs katrs atšķiramies, un visiem nevar būt ērts viens instruments. Labā ziņa ir tāda, ka teju katru ieroci iespējams pielāgot šāvējam.
Svarīgi atcerēties. Laides garums un vaidziņa augstums ir tie divi komponenti, kas nosaka, vai ierocis būs ērts. To varētu pielīdzināt braukšanai ar automašīnu – ikviens no mums māk braukt ar teju jebkādu automobili, taču, iekāpjot auto, katrs no mums pieregulēs sēdekli un spoguļus. Tāpat raidīt šāvienu iespējams ar jebko, taču ērti un precīzi šaut būs iespējams tikai ar sev piemērotu ieroci.
Ja nav zināšanu, kā izvēlēties sev piemērotu ieroci, droši jāvēršas pie šautuvju instruktoriem vai medību veikalu pārstāvjiem pēc konsultācijas.
Ieroci varētu salīdzināt ar roku pagarinājumu, neizjūtot nekādu diskomfortu. Tiklīdz kaut kas nav kārtībā, jāatceras, ka primāri tiek ietekmēta šaušanas precizitāte.
Piemērs. Ja ieroča vaidziņš neatbilst šāvējam, tad, rodoties brīvkustībai starp vaidziņu un seju, šāviena brīdī var tikt raidīts spēcīgs sitiens pa seju. Nereti pēc tādiem gadījumiem no medniekiem dzirdami komentāri pat tādā līmenī, ka vairs negribas šaut, jo tas ir nepatīkami un sāpīgi. Iemesls tam noteikti nav patronas izvēle vai tehniskais izpildījums, bet tas, ka konkrētais instruments nav piemērots šāvējam.
Šaušanas tehnika
Neatkarīgi no instrumenta svarīga ir arī stāja, izpildot disciplīnu SK35. Stacionāra un skrejoša mērķa apstrādē ar bisi stājai jābūt maksimāli brīvai un dabiskai. Sievietēm medniecēm Kārlis parasti iesaka iztēloties grupas Prāta vētra koncertu. “Tā, kā es stāvu koncertā, tieši tāpat stāvu šaušanā – nav nekur jāliecas, jāsveras, jātupstas, jāspiežas. Novietojuma ziņā ar kājām nedara neko, galvenais – stāvēt brīvi,” saka Kārlis. Nākamā lieta ir ķermeņa pozīcija pret mērķi. Uz stacionāru mērķi šāvienu būs iespējams izdarīt diezgan vienkārši, taču problēmas var rasties, izvēloties nepiemērotu stāju skrejošam mērķim. Ķermenim ir jāspēj kustēties kā uz vienu pusi, tā uz otru pusi. Nostājoties pilnīgi taisni ar visu augumu pret mērķi, izteikti jūtama būs ieroča noraušana uz leju labajā pusē. Gribot vai negribot tā strādā cilvēka ķermenis. Otra galējā pozīcija ir nostāties pret mērķi ar vienu sānu. Ar stāvošu mērķi problēmu nebūs, taču problēmas atkal sāksies ar skrejoša mērķa apstrādi. Cenšoties vilkt līdzi mērķim uz kreiso pusi, ierocis aizies uz leju. Lai šo lietu kompensētu, ir vēlams nostāties attiecībā pret mērķi 45 grādu leņķī, tādējādi izvēloties pusceļu. Izvēloties vidusceļu, ķermenis strādās vienlīdz kā uz labo, tā uz kreiso pusi. Kājas jātur plecu platumā, pirkstgali mazliet izvērsti uz āru – ērta, stabila pozīcija.
Svarīgi atcerēties. Disciplīnas izpildes laikā stāja netiek mainīta. Ierodoties disciplīnas izpildes vietā, ir jāieņem pozīcija un momentā jāpārstāj jebkāda kāju kustināšana vai mīņāšanās.
Piemērs. Izteikta stresa apstākļos mednieks pēc šāviena izdarīšanas nomīņājas, tad no jauna ieņem pozīciju un atkal mīņājas. Tā ir būtiskā problēma, pirmkārt, no drošības viedokļa – cilvēks stresa apstākļos nekoordinē savu rīcību. Otrkārt, nav iespējams divas reizes nostāties vienā un tajā pašā pozīcijā, kas nozīmē, ka katrs no disciplīnas sērijas desmit šāvieniem būs atšķirīgs.
Rekomendācija. Ierodoties disciplīnas izpildes vietā, uzliec austiņas, sakārto ieroci, ieņem pozīciju un, aizmirstot par kājām, sāc domāt par ķermeņa augšdaļu.
Svarīgi atcerēties. Svara sadalījumu uz kājām varētu sadalīt 70% priekšējā kāja un 30% aizmugurējā kāja. Citiem vārdiem sakot – mazliet paliecoties uz priekšu pavisam vienkārša iemesla dēļ, lai šāviena brīdī ķermenim ir vieta kompensācijai uz aizmuguri.
Ieroci ievaigo, nevis iepleco
Nepareizas rīcības modelis. Jaunais mednieks, atnācis uz šautuvi, pirmajā reizē dara tā, kā kādreiz redzējis filmās, – ieroci ieliek kaut kur plecā un sāk prātot, ko ar šo tagad darīt un kā tikt pie tēmēkļa. Lielākajā daļā gadījumu izpildījums, lai sasniegtu tēmēkli, pavisam vienkāršs – tiek uzrauti pleci un absolūti neērtā pozā ieplecots ierocis. Šajā gadījumā par precizitāti nevar būt ne runas.
Pareizais rīcības modelis. Ierocis tiek ievaigots, un svarīgi, lai ieroča vaidziņš lieliski iegultos žoklī un piegultu vaiga kaulam. Tieši tāpēc ir nepieciešams paaugstināts vaidziņš. Kad ierocis ir ievaigots, tajā brīdī tas tiek nedaudz pastumts atpakaļ tā, lai laide dabiski iegultos plecā tur, kur tai būtu jābūt katram individuāli. Svarīgi, ka ar vaigu pieguļoties un ar vaiga kaulu uzguļoties ierocim, acs ir pretī tēmēklim vai tēmēšanas sliedei un graudam.
Spēka sadalījums rokās
Turot ieroci, priekšējās rokas uzdevums ir tikai viens – kontrolēt ieroča augstumu. Vai attiecīgi tīri spēka ziņā piepalīdzēšana otrai rokai.
Pamats, kā ierocim būtu jāatrodas. Atrodoties ar 70% ķermeņa svara uz priekšējās kājas, 45 grādu leņķī pret mērķi, ierocis vaigā, tad plecā un spēka sadale, lūk, šāda – labā roka tur ieroci (kreiļiem attiecīgi kreisā) un kreisā roka piepalīdz augstuma regulēšanai (kreiļiem attiecīgi labā roka). Ja nepieciešams, pirkstus var aplikt ap ieroci, taču nekādā gadījumā ar spēku, kad pirksti kļūst jau balti.
Mēlītes nospiediens – no viena grāvja līdz otram
Cik cilvēku, tik viedokļu. Vieni teic, ka pirksts uz sprūda mēlītes jānovieto pēc iespējas dziļāk, lai pēc fizikas likuma sviras principa nospiediens būtu vieglāks. Tāpat ir daļa, kas uzskata, ka vajag novīlēt ādu pirksta galā, lai raidītu šāvienu gluži kā snaiperis. Praksē patiesība ir kaut kur pa vidu. Perfektā pozīcija šāda – pirmās falangas locītava un no tās sprūda mēlītes tiesu uz pirkstgala pusi.
Pirmkārt, pirksts ir pietiekami dziļi, lai tas pēc sviras principa strādātu viegli un sprūda mēlīte spiestos nosacīti viegli. Otrkārt, konkrētā kustība nodrošina paralēlu kustību stobram, nevelkot stobru nedz uz vienu, nedz otru pusi. Tas nozīmē, ka arī šāviens aizies tur, kur tas tiks raidīts.
Tēmēšana
Būtiski atcerēties, ka tēmējot abas acis jātur vaļā. Tas ļauj ieraudzīt krietni plašāku redzeslauku. Aizverot vienu aci, otras acs zīlīte samazinās, kas nozīmē, ka tumsā redzēsim sliktāk. Tātad visi bonusi ir pakārtoti tam, ka šāviens tiek izdarīts ar abām acīm vaļā kā kolimatoram, tā optiskai iekārtai vītņstobra ierocim.
Atgādinājums ikvienam medniekam – šaušanas prasmes pārbaudi šautuvē, nevis mežā.
Soli pa solim
– Ieņemam stāju 70% svara uz priekšējās kājas 45 grādu leņķī pret mērķi
– Pirkstgali mazliet uz āru
– Kājas plecu platumā
– Ierocis tiek ievaigots
– Tad ielikts plecā
– Spēks pleca rokā
– Priekšējā roka koriģē ieroča augstumu un atbalstu
– Seko mierīgs sprūda mēlītes nospiediens
Kura munīcija aptur labāk, karabīnes izvēles kritēriji. “Šauj garām!” #161 epozide
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
