Medību veiksme ir ļoti kaprīza dāma, ir grūti saprast, kā tai pielabināties. Dažiem tā uzsmaida regulāri un bieži, citiem ir jācenšas noķert katru viņas smaida ēnu. Dažiem ir savi rituāli, speciālās domas, citi vienkārši uzmanīgi vēro, kad medību veiksme sniegs savu labvēlību.
Ir decembra sākums, sestdiena. Vīri un arī dažas dāmas vācas uz dzinējmedībām. Pirmais rīts, kad termometra stabiņš noslīdējis pie mīnus desmit. Arī vējš pamatīgs, un tā vien šķiet, ka stāvēt uz masta šādā laikā varētu būt tīrās mocības – dvēseli tak tādā laikā izpūtīs. Bet diena Kurzemē solās būt ļoti laba – ir cerība ieraudzīt saulīti, un šādā laikā zvēriem patīk kustēties.
No paša rīta pirmais masts paredzēts mazliet citāds – savācas apkārtējo klubu vīri, izskatās, ka ap simt mednieku, jo manītas vilku pēdas. Tādēļ pirmais masts – uz vilkiem. Medīt šajā var tikai pūkainos. Kā jau paredzēts, mani noliek uz lauka, kalniņā. Ir auksts un pūš vējš. Sajūta, ka pārāk ilgi šādi nostāvēt nevarēšu, bet ko lai dara…
Uzlieku kapuci, domāju par vasaru un vēroju apkārtni. Izskrien stirna. Tālumā redzu briežu govju un teļu bariņu. Tad parādās divi jauni briežu bullēni. Noskrien pavisam tuvu. Prieks noskatīties, jo saproti – šādus arī jebkuros citos apstākļos šaut nebūtu prātīgi. Tiem vēl jāaug. Pirmajā mastā vilku nav, bet dienas gaitā kaimiņi savās platībās vienu jau nomedījuši. Diena turpinās savā ierastajā dzinēj-medību gaitā un mazliet iesilst, tāpēc medības jau kļūst daudz baudāmākas.
Šajās platībās vēl ir mežacūkas, bet tās piemāna medniekus, lai gan tepat naktī rakājušās. Mans tēvs nomedī briežu govi un teļu. Divi šāvieni, divi medījumi. Braucot mašīnā, viens no vietējiem medniekiem novērtē viņa šaušanas prasmes. Es saku, ka tas viss ir tikai treniņu rezultāts. Pastāstu arī, ka regulāri pati trenējos, pēdējā laikā – šaujot mazo skrejošo mežaruksi ar pneimatiku SIA “Ieroči” Rīgas šautuvē. Tas ir lēti un ļoti efektīvi. Grūti jau iedomāties, kā šaušana ar pneimatiku desmit metros var palīdzēt medībās, bet palīdz. Nostiprina tehniku un iemaņas.
Pēdējais masts. Atkal kļūst vēsāks, un vējš arī nerimstas. Man atkal veicas ar kalniņiem. Pa kreisi no manis ir jānosedz pietiekami liels lauks, atceros, kur stāv tuvākais mednieks, novērtēju šaušanas trajektorijas.
Pēc tā gadījuma, kad manā virzienā lidoja lode, īpašu uzmanību pievēršu šaušanas trajektorijām. Šauju ar karabīni, tādēļ jābūt ļoti prātīgai, izvērtējot, kurā virzienā un kā šaut.
Apsveru – vai tur lejā, ja kaut kas iznāktu no meža, es šautu. Masts sākas, parādās stirnas. Tad vēl viena izskrien man tuvu pa labi. Paskatos un pasmejos pie sevis. Stirnas vienmēr tik smieklīgi skrien. Un tajā brīdī kaut kas liek man pagriezt galvu pa kreisi. No meža iznācis briežu bullis, tam seko otrs. Attālums nav mazais, bet redzams, ka tie ir pieauguši dzīvnieki, abiem līdzvērtīgi spēcīgi ragi. Man ir mazliet laika, lai novērtētu, jo lauks ir plašs. Palaižu dzīvniekus drošā šaušanas zonā, un ir jāpieņem lēmums. Mirklī, kad viens bullis mazliet palēnina gaitu, pieņemu lēmumu. Divi šāvieni, un ziņoju rācijā: “Briežu bullis gar zemi!”
Prieks neizmērojams. Kad pēc masta ir atļauts pieiet pie medījuma, saprotu, ka tā ragu rota ir lielāka, nekā biju cerējusi. Ja ir lemts, tad ir lemts. Medību veiksme nav paredzama. Vēlāk, kad trofeja jau tiek gatavota, uz aci tiek novērtēts, ka briežu bullis bijis medījams, tam ap deviņiem gadiem. Vēl divas nedēļas, un dodos ar kolēģi Kati uz medībām Lietuvā. Būšot labas medības, jo netālu no Jurbarkas medību platībās esot daudz dzīvnieku.
Rīts sākas ar puteni un vēju. Medības ievada taures pūšana, karoga uzvilkšana un medību suņu kautiņš. Vietējās suņu dāmas nespēj vienoties par kopīgu skatu uz dzīvi. Mednieku ir daudz, un mūs saliek pa tornīšiem. Atkal vējš, sniegs un man tornītis mežmalā uz lauka. Masts ilgšot kādas trīs stundas, jo dzinēji vispirms ies vienā virzienā, tad nākšot atpakaļ. Vējš ar sniegu tāds, ka nevaru normāli paskatīties uz lauku, kas man pa kreisi. Sniegs tā sitas acīs, ka neko neredzu. Drīz jau atskan šāvieni, un redzu briežu baru, kas no manis kādu 400 metru attālumā dodas prom no masta.
Pa gabalu redzu, ka divi medījumi paliek. Tad no meža izskrien jauns briežu bullēns, tiem šodien brīvbiļete, noskrien gar visu mednieku līniju, protams, man nopozē un dodas prom. Tad mednieks, kas no manis pa kreisi, aiz meža stūra sāk šaut. Redzu briežu govis un teļus, kas skrien prom. Var manīt trāpījumus tiem priekšā, zemē, bet brieži skrien. Pieņemu, ka šaušanas attālums ir paliels, un medniekam veikt šādus šāvienus ir grūti. Vēl pēc mirkļa redzu, ka no meža kādus 60 metrus no manis nāk briežu govs un divi teļi. Gribu sagaidīt, kad teļš būs labi redzams, bet no plāna nekas neizdodas, jo kaimiņu mednieks sāk šaut. Uz govi. Viņam attālums kādi 150 metri, ja ne vairāk. Dzīvnieki sagriežas un visi veseli skrien prom no manis. Man dusmas milzīgas. Kā neieredzu medniekus, kas šauj citu sektorā! Un pēc tam atrunas – es nezināju, vai tu viņus redzi. Kāda starpība, redzu vai neredzu? Dzīvnieki ir manā sektorā, gan tikšu galā.
Pēc tam mednieks man vaicāja, ko tad es nešāvu, ko viņam nepalīdzēju? Ko man palīdzēt, es tak uz dibeniem nešaušu! Kaimiņš nomedījis divas stirnas, kas Lietuvā vēl medījamas, un vienu briežu teļu ar kādiem divdesmit šāvieniem. Bet man īgnums par viņa gājieniem. Kad masts tuvojas beigām, no meža man izskrien zaķis. Tie arī ir medījami, un man par lielu prieku izdodas nomedīt Jaungada cepeti! Vēlāk mani sveic ar balvu kā miermīlīgāko mednieku – viens šāviens, viens zaķis.
