Dzīvojot lauku mājā, kādā rītā pamodos no dīvainām skaņām – kaimiņam rej suns. Tā kā tur parasti suņu nav, tas šķita aizdomīgi. Vēlāk, izejot ārā, pie savas sētas pamanīju divus vidēja auguma krančus. Viens rēja un skraidīja, otrs mani uzmanīgi vēroja. Piezvanīju kaimiņiem – izrādās, šie suņi viņiem nepieder, bet esot pieklīduši jau no paša rīta. Viņi solīja ielikt ziņu Saulkrastu novada Facebook ziņu grupā.
Aizbraucu uz darbu Rīgā un, kā tas nereti gadās, par suņiem aizmirsu. Vakarā atgriežoties, palaidu savus suņus pagalmā, bet tie drīz sāka reaģēt – tie paši divi svešie suņi atkal bija klāt otrā pusē sētai. Sākās skraidīšana un riešana gar žogu. Ievedu savējos atpakaļ iekšā. Skaidrs bija viens – svešie suņi visu dienu klaiņojuši apkārtnē, nekur nepazūd un ir vai nu apmaldījušies, vai pamesti. Parasti, ja suns zina, kur ir mājas, tas agri vai vēlu dodas atpakaļ, bet, ja suņi meklē kontaktu ar cilvēku un vienā vietā uzturas ilgāku laiku, ir skaidrs, ka apmaldījušies.
Apmēram pulksten septiņos vakarā sāku meklēt internetā informāciju – ko darīt, ja pieklīst sveši suņi. Meklēju suņu ķērājus Saulkrastos. Atradu norādi, ka šādos gadījumos jāsazinās ar pašvaldības policiju. No manis ir vairāk nekā desmit kilometru līdz Saulkrastiem, tomēr piezvanīju. Policija jautāja, vai suņi ir agresīvi. Nē – viens draudzīgs, otrs tramīgs, bet ne bīstami. Policisti teica, ka atbrauks. Atbrauks? Kad? 10–15 minūšu laikā. Nu labi, pirmā doma!
Paņēmu kārumus un siksnas, un abus suņus izdevās noķert. Viens draudzīgi skatījās acīs, otrs lēkāja apkārt, mazliet trakulīgs, tomēr saķēru abus. Viens ēda kārumus, otrs uzvedās kā dulburis, mācās otram virsū, uz kontaktu negāja.
Pašvaldības policija tiešām bija klāt ļoti ātri. Viņi nolasīja čipus – abiem suņiem bija mikroshēmas ar informāciju par īpašniekiem, tostarp adresēm un telefona numuriem. Vienam vārdā Arčijs, otram Taifūns. Policists sāka zvanīt īpašniekam – vairākkārt, bet atbildes nebija. Viņi paskaidroja, ka suņus paši aizvest nevar, bet ir līgums ar patversmi Jūrmalā. Ja saimnieku neizdosies sazvanīt, suņiem pakaļ atbrauks glābēji. Jautāja, vai varu abus pieturēt, kamēr viņi brauc. Suņi bija mierīgi, tāpēc ieliku šķūnī, iedevu ūdeni.
Policists devās pārbaudīt īpašnieka adresi dārziņos – tur neviena nebija. Viņi solīja zvanīt Jūrmalas patversmei. Pēc laika man atzvanīja glābēji – teica, ka būs divu stundu laikā. Tad ap pulksten 23 pēkšņi man Facebook uzraksta sieviete: “Tie ir mūsu suņi! Kur viņi ir?!” Izrādās, viņi bija devušies prom atvaļinājumā, suņus atstājuši kaimiņienes uzraudzībā un tie izrāvušies brīvībā. Sieviete strādā Rīgā, vīrs devās meklēt suņus un pats bija apmaldījies mežā. Viņi divas dienas meklēja, neko neatrada. Protams, jo suņi bija septiņu kilometru attālumā.
Sazvanīju atpakaļ policistus un glābējus – informēju, ka saimnieki ir atradušies. Glābēji bija tikai septiņu minūšu attālumā, bet ļoti saprotoši – priecājās, ka viss noskaidrojies. Iekrāmēju suņus mašīnā, aizvedu uz norādīto adresi. Vīrs vēl nebija atradies – maldījās pa mežu, bet sagaidīja radiniece – ielaidām suņus viņu briesmīgajā voljērā, pārliecinājos, ka durvis ir aiztaisītas, un devos mājās. Pēc tam saimnieki rakstīja un vaicāja, kā pateikties. Atbildēju – man pašai ir suņi, saprotu situāciju un priecājos, ka viss beidzies labi.
Stāsta morāle
1. Čips ir obligāts, bet ar to nepietiek. Jābūt reģistrētam pareizajam tālruņa numuram. Vēl labāk – diviem.
2. Uz kaklasiksnas jābūt numuram, lai var piezvanīt tieši saimniekam.
3. Ieteicama izsekošanas ierīce, ja suns aizklīst. Šie abi bija aizklīduši vismaz septiņus kilometrus.
4. Neesiet vienaldzīgi. Ja redzat apmaldījušos dzīvnieku, negaidiet – zvaniet atbildīgajām iestādēm. Labāk ātri rīkoties, nekā vēlāk nožēlot, ka kaut kas noticis.
Man pašai ir bijuši suņi, kas pazuduši un nekad nav atradušies. Toreiz tikai cerēju, ka kāds darīs to pašu, ko tagad darīju es.
Un noslēgumā vēlos izteikt milzīgu paldies par atsaucību, izrādīto interesi un ātro rīcību Saulkrastu novada pašvaldības policijai. Paldies par vēlmi palīdzēt, par to, ka atbraucāt tik ātri, par to, ka izmantojāt savus resursus un laiku, lai noskaidrotu suņu īpašniekus un pēc tam meklētu iespējas, kā dzīvniekus nogādāt atpakaļ drošībā. Es tiešām biju patīkami pārsteigta par tik operatīvu un cilvēcīgu attieksmi. Prieks un drošības sajūta, ka mums ir tāda pašvaldības policija.
Vēl viena būtiska piebilde – sarunājoties ar kaimiņiem, dzirdēju bažas: “Vai patversmē tos suņus nenogalinās?” Un jā, šādas šaubas cilvēkiem nereti ir. Tomēr, raugoties no otras puses, patversme vismaz sniedz drošību, pajumti un cerību, ka par dzīvnieku parūpēsies. Šeit, laukos, kur apkārt dzīvo vilki, lāči un lūši, atstāt divus klaiņojošus suņus likteņa varā būtu bezatbildīgi un pat bīstami – viņi var kļūt par upuri savvaļas dzīvniekiem vai izskriet uz ceļa un izraisīt satiksmes negadījumu.
Tāpēc vēlreiz – neesiet vienaldzīgi. Varbūt šodien jūs palīdzat atrast mājas kādam citam sunim, bet rīt jūsu pašu mīlulis būs pazudis un jūs cerēsiet, ka kāds viņu nepalaidīs garām. Rūpējieties par saviem dzīvniekiem – pārbaudiet čipa datus, pievienojiet numuru pie kaklasiksnas, apsveriet arī izsekošanas ierīces, un palīdzēsim arī citiem, kad rodas šāda nepieciešamība. Tikai kopā mēs varam radīt drošu vidi gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.
Raksts tapis sadarbībā ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
Groza Medību likumu un kopmromiss, kurā neapmierināti ir visi! “Šauj garām!” #290 epizode
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
