Redakcija saņēma vēstuli no kāda lasītāja, kurš vēlējās zināt, kas ir jāizdara, lai atjaunotu aizaugušu piebarošanas lauciņu medību platībās.
“Mūsu medību klubs pastāv jau sen. Šogad vadībā ievēlējām jaunus un enerģiskus cilvēkus, kuri vēlas sakārtot medību infrastruktūru. Viena no domām ir atjaunot piebarošanas lauciņus. Nelaime tāda, ka tur ļoti sen nekas nav darīts. Lauciņi kaut kad agrāk ir bijuši oficiāli reģistrēti. Tagad tur ir ieauguši krūmi un koki. Daži pat diezgan nopietna apkārtmēra. Kas mums būtu jādara, lai atsāktu piebarošanas lauciņa izmantošanu? Vai ir jāvēršas pie kādām iestādēm? Drīkstam kokus izcirst vai ne? Varbūt tos var izmantot tornīšu celtniecībai?” šādus jautājumus uzdevis reakcijai žurnāla lasītājs, un mēs centīsimies noskaidrot, kas un kā būtu jādara šādā gadījumā.
Veca piebarošanas lauciņa atjaunošana
Ja piebarošanas lauciņš atrodas zemē, kas pieder fiziskai vai juridiskajai personai, visas darbības ir jāsaskaņo ar tās īpašnieku. Ja lauciņš atrodas AS Latvijas valsts meži (LVM) īpašumā, pirmkārt ir jāvēršas pie mežkopja vietējā mežniecībā.
“Sākumā ir jāpārliecinās, vai vienošanās par piebarošanas lauciņa izmantošanu vēl ir spēkā. Saskaņā ar standarta līgumu medniekiem ir pienākums katru gadu šādus lauciņus apsaimniekot. Tādēļ līdz šādam stāvoklim nevajadzēja nonākt, taču dzīve ir dzīve un apstākļi dažreiz ir spēcīgāki par mums. Ja vienošanās ir spēkā, aizaugumu noteikti varēs likvidēt. Jautājums, kas ir ar kokiem, cik tie ir resni,” spriež LVM Meža infrastruktūras un medību daļas vadītājs Guntis Ščepaniks.
Ja koku ir daudz un tie jau ir lieli, pastāv iespēja, ka pati akciju sabiedrība tos izzāģēs un aizvedīs. Ja koku ir maz, tad uzņēmuma speciālisti tos var novērtēt un par tirgus cenu pārdot konkrētajam klubam. Var būt, ka koki atbilst LVM nosacījumiem par bezmaksas kokmateriālu izmantošanu. “Ja mednieku klubs vēlas novākt kokus un atjaunot piebarošanas lauciņu, viennozīmīgi, risinājumi ir,” saka Guntis Ščepaniks.
LVM ar klubiem regulāri pārslēdz vienošanās par piebarošanas lauciņu izmantošanu, taču vieni aizmirst parakstīt, citi apzināti atsakās. Pēc akciju sabiedrības speciālista teiktā, situācijas mēdz būt dažādas. Pastāv iespēja, ka par konkrēto vietu jau ir saimnieciskais lēmums un ir sākta meža audzēšana. Tādā gadījumā tajā vietā piebarošanas lauciņš vairs nevar pastāvēt.
Jauna piebarošanas lauciņa reģistrēšana
Ikvienam klubam ir iespēja vērsties pie akciju sabiedrības un vienoties par piebarošanas lauciņa izveidi, pat ja tāds nekad nav bijis. Guntis Ščepaniks paskaidro: “Uzņēmums vēl joprojām vienošanās par piebarošanas lauciņiem slēdz. Viss ir atkarīgs no apstākļiem konkrētajā vietā. Ir klubi, kuriem ir paveicies. Ir platības, kur nav mežs virsū, kur var būt pat lauksaimniecības zeme. Ja mednieki tādu vietu atrod, izrāda iniciatīvu un akciju sabiedrībai nav nekādu plānu attiecībā uz šo zemes gabalu, mēs ar prieku noslēdzam vienošanos par piebarošanas lauciņa izveidi.”
LVM pārstāvis norāda, ka mednieki jebkurā gadījumā var vērsties pie mežkopja. Iespējams, šis speciālists varēs uzreiz pateikt priekšā, kurā vietā konkrētā kluba platībās var ierīkot piebarošanas lauciņu. Cita iespēja ir doties kopā ar mežkopi aplūkot potenciāli piemērotās vietas.
IMG_1099 Sāls stabs rapšu lauciņā.
Par un pret
Šāds lauciņš kā dzīvnieku piebarošanas paņēmiens gandrīz viennozīmīgi ir laba lieta, raugoties no mednieka pozīcijas. Dzīvniekiem ir vairāk pārtikas, kas atvieglo izdzīvošanu un uzlabo vairošanās sekmes. Zināmā periodā tie koncentrējas vienuviet un medniekam ir vieglāk veikt atlases medības vai populācijas kontroles nolūkos nomedīt. Atkarībā no iesētās kultūras un sējas grafika var prognozēt, kādas sugas un kad būs medījamas konkrētajā vietā.
Pastāv arī cits šī piebarošanas veida aspekts, proti, postījumu kontrole. Vaicāts, kā viņš pats vērtē piebarošanas lauciņu praksi un nozīmi, Guntis Ščepaniks saka: “Agrāk es biju pilnīgi pārliecināts, ka tas ir labi. Ja tu piedāvā uzklātu galdu, dzīvnieks patērē mazāk ziemas barības bāzes piegulošajā mežā. Tā augi ilgāk saglabājas un, ziemas periodā ēdot tos, dzīvnieks rada mazākus postījumus mežā. Taču Latvijas Valsts mežzinātnes institūta (LVMI) Silava pētījums parādījis, ka pie barotavām un dzīvnieku piebarošanas lauciņiem noteiktā rādiusā postījumi ir pat intensīvāki. Tas ir fakts, taču tas nepasaka, ka piebarošanas lauciņi ir slikti. Iespējams, ka izpētītajās platībās ap piebarošanas lauciņiem postījumi palielinās, bet lielākā rādiusā to ir daudz mazāk.”
Zinātnieki skaidro, ka dzīvnieks, ejot uz piebarošanas vietu, pa ceļam vēl kaut ko uzēd. Tā kā tas bieži viesojas piebarošanas lauciņā vai pievilināšanas vietā, postījumi šajā ceļā pieaug. Otrs iemesls ir nepieciešamība reducēt barības pārbagātību.
LVM pārstāvis stāsta, ka viņam ir bijusi iespēja iepazīties ar zviedru zinātnieku veikto pētījumu. “Viņi bija pētījuši, kas notiek, ja alnim uzklāj perfekti aprēķinātu barības galdu ar visām nepieciešamajām barības vielām, sāļiem un minerāliem – izveido piebarošanas vietu, kur ir viss, kas dzīvniekam var būt vajadzīgs. Teorētiski, barojoties šādā vietā, alnim nevajadzētu neko vairāk vēlēties. Pētījuma atklājums ir gluži pretējs – postījumi piegulošajās meža platībās pieauga. Zviedru zinātnieki skaidroja, ka dzīvnieks ir uzņēmis tik pilnvērtīgu barību, kādu tas dzīvē nekad nav ēdis. Radās nepieciešamība reducēt to uz nabadzīgāku, un aļņi daudz vairāk ēda koku mizu un zarus,” sacka Guntis Ščepaniks, piebilzdams, ka arī mūsu valsts apstākļos dzīvniekiem nereti rodas nepieciešamība papildināt augstvērtīgo barību ar parastajām šķiedrvielām.
“Ir novērots, ka pēc cukurbietēm briežveidīgie dzīvnieki intensīvi ēd jaunaudžu zaļo masu, koku mizu un jaunos zariņus. Tas pats notiek pēc rapšu lauka apmeklējuma. Abos kultūraugos esošais cukurs, nonākot dzīvnieka kuņģī, rūgst, radot nepieciešamību pēc rupjākas barības un tā sekmējot postījumu pieaugumu mežaudzēs piebarošanas vietas tuvumā,” skaidro LVM speciālists.
Ziemāju sēšana piebarošanas lauciņos, pēc LVM speciālista teiktā, nav vēlama. “Nav svarīgi, vai tie ir rapši vai ziemas labība. Manā skatījumā tas ir slikti. Par rapšu ietekmi uz briežveidīgo gremošanas sistēmu runāts ļoti daudz. Savukārt, ja runa ir par graudaugiem, tas paildzinās piebarošanas lauciņa apmeklējumu sezonu. Bagātīgais galds liks dzīvniekiem ilgāk uzturēties sējumu apkaimē, tā sekmējot postījumu pieaugumu. Mans personīgais pieņēmums ir tāds: jāsēj kādi vasarāji. Tas ļaus sataupīt dzīvnieku ziemas barību līdz laikam, kad sējumi tiks notiesāti. Tādā veidā daļēji samazināsies postījumi mežu jaunaudzēs,” saka Guntis Ščepaniks.
Vairāk lasi žurnāla Medības jūlija (2021) numurā – šeit!
“Šauj garām!” jautājums. Vai medīt piebarošanās vietās ir ētiski?
Lasi un abonē žurnālu Medības!
