Pirmo stirnāzi medību dieviete Diāna piešķīrusi Zitai Leimanei, kura medī Slampes pagastā Ozolnieku mednieku kolektīvā. Zita medī vien divus gadus.
“Pagājušajā gadā vairāk biju kā vērotāja. Manuprāt, sākot mednieka gaitas, pareizāk ir iepazīt medību platības, saprast dzīvnieku uzvedību, un tad jau arī medījums ar laiku neizpaliks. Tāpat jāapgūst selektīvo medību principi un jāiemācās noteikt dzīvnieka vecumu, kamēr tas vēl ir dzīvs. Stirnāzis, kuru nomedīju, bija krietni gados. Par to pēc nomedīšanas liecināja arī dzīvnieka ļoti nodilušie zobi.
Pērn ievēroju trīs ļoti skaistus jaunus āzīšus ar ļoti labām trofejām. Protams, man bija iespējas tos nomedīt, taču to nedarīju. Skaistos dzīvniekus bija redzējusi ļoti tuvu. Vienam, ejot uz medību tornīti, gandrīz uzkāpu virsū! Īsti draiskuļi! Mūsu kolektīvā rūpīgi ievērojam selektīvo medību principus, tāpēc šie skaistuļi tur skraida joprojām. Taču manā prātā nostiprinājās doma – ja tur ir šie skaistuļi, jābūt arī vecam āzim! Biju dzirdējusi no citiem medniekiem, ka tajā vietā īsti neviens cits stirnas nemedī. Taču veco āzi pērn tā arī neizdevās pamanīt. Mēģināju veiksmi tagad. Sēdēju tornītī, taču nekā. Nolēmu iet pastaigāties. Krūmos uzdūros āzim, kas rīvēja radziņus un barojās. Vējš man bija labvēlīgs, un biju no āzīša vien divdesmit metru attālumā. Stāvēju un nekustējos. Dzīvnieks mani ilgi pētīja. Manai sejai priekšā bija trijkājis. Iespējams, tāpēc viņš mani neatpazina kā tādu, no kura nekavējoties jābēg. Es pat centos acis nemirkšķināt, un likās, ka sirds izlēks pa muti no uztraukuma. Āzītis bija tik tuvu! Dzīvnieks lēnām grieza galvu projām un tad atkal strauji paskatījās uz mani. Tas bija īsts māņu manevrs! Man bija laiks āzīti kārtīgi izpētīt. Visa seja tam bija sirma un ap acīm izteiktas brilles. Arī stāja vairs nebija stalta. Izdevās arī uzņemt video, ko vēlāk analizējām ar citiem medniekiem. Tas bija medījams āzis! Man zem kājām kaut kas noskrapšķēja, un āzītis aizskrēja.
Kolektīvā ir ļoti grūti iekļūt, un tāpēc esmu ļoti apzinīga, lai nepieviltu citu mednieku cerības. Tāpat māku savaldīties un nenospiest sprūda mēlīti, esot emociju varā. Vakarā atkal biju mežā, lai saprastu, kā dzīvnieks pārvietojas. Pamanīju to ap astoņiem vakarā. Āzītis bija ļoti uzmanīgs! Gāja gar pašu mežmalu un uzmanīgi vēroja apkārtni. Gaita nebija strauja, tas drīzāk kleperēja un pazuda krūmos, kur to redzēju pirmo reizi. Pēc pāris dienām atkal biju medībās. Mežā ierados laikus. Puspiecos jau biju tornītī. Biju noņēmusi visas rotaslietas, lai nebūtu nekā, kas mani var nodot nozvīguļojot. Arī apģērbs smaržoja pēc rapšiem… Klusu sēdēju un gaidīju. Mani gan izbiedēja mežacūka, kas sarosījās krūmos. Domāju, tas bija kuilis, jo sivēnus nedzirdēju. Pakāpos tornītī maliet augstāk. Beidzot āzītis parādījās. Pulkstenis bija ap deviņiem vakarā. Palūkojos binoklī – manējais! Atkal pārņēma milzīgs uztraukums! Āzītis uz mirkli piestāja, un es izšāvu. Tas paspēra pāris soļu un nokrita. Viss notika tā, kā es vēlējos!” stāsta Zita Leimane.
Par mednieku nevar kļūt 40 stundās. Minhauzens 2023. “Šauj garām!” #192 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
