Pieredze

Jānis Liepiņš: “Alkatīgam medniekam gadījies, ka gaļas vietā mugursomā salikti akmeņi”0


Šo lūsi nomedījis Jāņa Liepiņa krustdēls Māris Ķipēns.
Šo lūsi nomedījis Jāņa Liepiņa krustdēls Māris Ķipēns.
Foto: Indulis Burka

Ļaudonas pusē mednieku un makšķernieku klubā Kalnāji medī Jānis Liepiņš. Daudzus gadus viņš ir arī kolektīva vadītājs, kurš spējis ne tikai saliedēt kolektīva medniekus, bet arī uzturēt siltas un lietišķas attiecības ar kaimiņiem. Tas īpaši svarīgi šobrīd, kad daudzviet dzirdams par savstarpējām ķildām, cenšoties kaimiņiem nošņāpt pa meža gabalam, kurā parasti mīt brieži ar tiem varenākajiem ragiem.

“Tas bija 1972. gads, kad es kļuvu par mednieku. Taču pirms tam divus gadus bija jāiet par dzinēju. Pēc armijas sāku strādāt Madonas rajona patērētāju biedrības autobāzē, kur arī dažādos amatos, visbeidzot divdesmit gadus direktora postenī, nostrādāju visu savu darba mūžu.
Tolaik mednieku kolektīvu vadīja Toms Jānis – ļoti zinošs mednieks un organizators. Sākām runāties, un viņš mani uzaicināja atnākt medībās. Par dzinēju, protams.
Kad bija jākārto eksāmens, uztraucos, vai drīkstēšu iegādāties ieroci. Es dienēju Baltijas kara apgabala štābā, bet manas mammas brālis bija leģionārs. Tajā laikā visus, kam deva ieročus, ļoti smalki sijāja. Taču uztraukums bija velts. Pie liela galda sēdēja komisija, un katru izsauca un kārtīgi iztaujāja. Viss bija jāatbild mutiski, domāju, tā var labāk pārliecināties, kā cilvēks orientējas ar medībām saistītajos jautājumos, nevis tikai atzīmējot atbildes testa anketā. Tur bija jāizskaidro, kāpēc tu domā tā vai citādi, kāpēc tieši tā rīkotos konkrētā situācijā, nevis tikai jāatbild ar jā vai nē,” pārliecināts Liepiņa kungs.

Diāna ar labvēlību kavējas

Liepiņa kungs stāsta, ka mednieka gaitu sākumā medību dieviete viņam atvēlējusi vien pa kādam zaķītim, bet lielie dzīvnieki, piemēram, aļņi, viņam gājuši ar lielu līkumu.
“Pirmo alni, ja pareizi atceros, nomedīju, kad mans mednieka stāžs bija jau desmit gadu. Tad nu gan krita! Bija liels aļņu daudzums jānomedī valstij, un tam maisam gals bija vaļā! Iespējams, biju izaudzis līdz tam, lai Diāna man atvēlētu lielos medījumus. Biju iemācījies lasīt mežu. Saprast, pie kuras eglītes vai krūma jānostājas, lai sagaidītu medījumu. Šī sapratne atnāk tikai ar laiku.
Pirmais nomedītais alnis bija ar ragiem, nu, kauns jau tagad teikt, bet kā ar sievietes krūšu galiņiem. Man šī trofeja ir joprojām. Kolektīva biedriem bija ko izteikties… Situācijas bijušas ļoti dažādas. Atceros, ar kādu kolēģi stāvējām netālu viens no otra. Pienāca alnis un apstājās. Ilgi stāvēja. Jūtu, ka nedrīkstu pakustēties, lai neizbiedētu. Savukārt kolēģis domā, ka es dzīvnieku neredzu, un iesvilpās. Alnis startēja no vietas kā raķete. Man bija pusautomāts, un beidzot jau purviņā medījums nokrita. Nu arī man bija ko teikt. Kolēģis taisnojās, sak, domājis, ka es alni neredzu. Tomēr man prieks – visas piecas lodes biju trāpījis! Bijis arī tā, ka alnis pēc trāpījuma uzmet gaisā kūleni kā zaķis. Skats iespaidīgs! Bet viss medījums lielākoties bija valstij. Valsts ar to pelnīja valūtu, medījumu eksportējot. Pašiem palika viena divas atļaujas. Simtiem hektāru meža bija jāiestāda, lai dabūtu kādu papildu atļauju,” turpina Jānis Liepiņš.

Medības un atmiņas.
Foto: Indulis Burka

Gaides medību fans

Vaicāts, kurš no medību veidiem sirdij tuvāks, mednieks atklāj, ka tās ir gaides medības. “Īpaši šajās medību platībās. Tas ir vienīgais normālais medību veids. Blakus vienā pusē ir Krustkalnu rezervāts, otrā pusē – Aiviekste. Labi. Gadā notiek divas trīs medības ar dzinējiem, kārtīgas medības ar vakariņām, parunājam, pārspriežam šo to. Bet tajā pašā laikā dzīvnieki paslēpjas rezervātā vai dodas pāri upei. Un, lai arī ir ierīkotas pievilināšanas vietas, tie nevēlas nākt atpakaļ. It sevišķi mežacūkas. Vienīgais klejotājs ir alnis.
Tādēļ mums medību platībās ir ierīkoti ļoti labi un ērti torņi. Kluba biedri ir sadalīti grupās. Tas sekmē disciplīnu, un katrs mednieks zina, kas viņam darāms.
Ja notiek tikai kolektīvās medības, reti kad izdodas mobilizēt medniekus kopīgai pastrādāšanai. Ir mednieki, kuri nāk tikai tad, ja jau tajā pašā vakarā iespējams iegūt gaļu. Bet ir cilvēki, kuri vēlas pastrādāt un baudīt medības ērtos apstākļos, vērot un novērtēt medījamo dzīvnieku. Process, kamēr tiek līdz tai gaļai, ir pats interesantākais. Un nospiest jau nav māksla, māksla ir izvēlēties un sagaidīt to medījumu, kurš nav saudzējams. Tā vari redzēt, ko tu pats dari rītdienai, ko tu dari sava dēla un mazdēla labā. Savukārt dzinējmedībās, lai kāds tu būtu specs, tu nevari lielajā steigā ievērot visas nianses. Sešarpus tūkstošos hektāru var runāt par briežu selekciju, bet par aļņu – ne. Platības ir pārāk mazas.
Ierīkojot pats sev medību vietu – medību torni –, tu pret to izturies ar cieņu, tu zini sava ieguldītā darba vērtību. Ja nokritis kāds zars, to nepaspers ar kāju, bet novilks malā, vietu sakārtos. Es pats esmu ierīkojis 14 vai 15 lielos medību torņus. Mēs ļoti cenšamies ieveidot labas attiecības arī ar zemes īpašniekiem. Kas tās vairs par medībām, ja kāds skrien no aizmugures un vicina koku!” pārliecināts mednieks.

Ar kaimiņiem labas attiecības

Mednieku klubs Kalnāji veidojās pagājušā gadsimta 90. gadu pašā sākumā – juku laikos, kad padomju armijas karaspēks atgriezās Krievijā un medību platības, ko līdz tam viņi izmantoja, kļuva brīvas. Liepiņa kunga priekšgājējs kluba vadītāja amatā – Jānis Ozoliņš, kurš bija vietējā kolhoza iecirkņa priekšnieks, noorganizēja kolektīvu. Viņa darbu jau vairāk nekā divdesmit gadus turpina Liepiņa kungs. Kalnājiem ir septiņi kaimiņi. Tas nav maz, un ar visiem ir labas attiecības.
“Visu šo laiku nav bijis neviena pārmetuma vai kādas rupjības par medību platībām. Es kādreiz lasu žurnālā par kaimiņu ķildām platību dēļ un domāju – kas tu esi par mednieku, ja 200 metru platas meža strēmeles dēļ esi gatavs pasauli apgāzt! Medījuma taču pietiek visiem!
Mums pat ir bijis tā, ka piedāvā platības, taču ar kaimiņiem ir vienošanās par robežām, piemēram, pa ceļiem. Mēs neesam kara cirvi pacēluši, un pret mums to neviens nav cēlis. Un tas ir ļoti svarīgi, jo medībās ir jāgūst baudījums, nevis jābojā nervi. Mēs kolektīvā esam ļoti dažādi, katram ir savs punktiņš un savs komatiņš. Taču ne par vienu nevar teikt neviena slikta vārda – mednieki ir sapratuši, ka ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt,” teic Jānis Liepiņš. Arī viņa kluba biedri apliecina, ka tas ir liels vadītāja nopelns, veidojot labas attiecības. Jā, ir bijuši priekšlikumi platības uz citu rēķina palielināt, taču labas kaimiņattiecības vienmēr ir stādītas augstāk par pārējo.
“Gadās situācijas, kad ievainots medījums ienāk kaimiņu platībās, vienmēr atvēlam to sameklēt un, ja nepieciešams, palīdzam ar padomu. Svarīgi ir atrast un izbeigt dzīvnieka ciešanas, nevis pakļaut to nevajadzīgām ciešanām un atstāt kraukļiem par barību iedomības vai nenovīdības dēļ,” pārliecināts Liepiņa kungs.

Medības bijušas veiksmīgas! (Foto no personiskā albuma)
Foto no Jāņa Liepiņa personīgā arhīva

Kas notiek ar aļņiem

Runājot par medījamajiem dzīvniekiem, Jāni Liepiņu īpaši uztrauc aļņu populācija un tas, ka arvien grūtāk pamanīt šo dzīvnieku jauno paaudzi – konkrētā gada teļus. Arvien biežāk tiek nomedīti dzīvnieki, kas slimo ar parafasciolozi. Slimību ierosina plakanais tārps – trematode, kas dzīvo aknu žultsvados, tievo zarnu sākuma daļā, kā arī aizkuņģa dziedzerī: “Savulaik, pirms aptuveni desmit gadiem, kad slimības izplatība tikai sākās un par to lāgā nezinājām, centāmies no aknām izgriezt veselos, nebojātos gabalus, taču tās tik un tā nebija lietojamas uzturā. Tagad šādas aknas uzreiz tiek utilizētas. Lai parazītus konstatētu, aknas atliek tikai pārgriezt vairākos virzienos.”
Ja aknu slimības izplatīšanos vēl var izskaidrot, tad aļņu teļu nelielais skaits pagaidām vieš tikai bažas par kādām norisēm mežā, kuras vēl nav līdz galam novērtētas. Iespējams, vainojama kāda slimība, iespējams, pārāk liela ir plēsēju radītā slodze.

Kas būs nākamie

Kāpēc šķiet, ka ir daudz medību pretinieku? Liepiņa kungs uzskata, ka šāda viedokļa paudēji nav bijuši tālāk par parku savā pilsētā. Ja šie cilvēki atrastu laiku, lai iedziļinātos dabas norisēs klātienē, izbaudītu tās uz savas ādas un izprastu dabā notiekošo, liela daļa mainītu savu nostāju, nevis dziedātu līdzi tiem, kuri no dažādu ierobežojumu ieviešanas gūst labumu.
“Labi, pašlaik nemedīsim lūšus. Pagaidām tie iztiek ar zaķiem un stirnām. Taču kas notiks pēc tam? Tiks plēstas aitas aplokos, suņi pie saites. Un ko tad? Jau tagad ir vietas, piemēram, rezervāta malā, kur šim momentam bija ļoti jāseko. Un dabas vērtību saglabāšanu neveicina aizliegumi, bet gan efektīva un zinātniski pamatota to apsaimniekošana. Neapsaimniekots lauks pārvēršas par nevērtīgu krūmāju, neapsaimniekots mežs par džungļiem. Bail iedomāties, kas notiks ar šobrīd labi apsaimniekoto lielo plēsēju populāciju, kam mednieku acīs bija ļoti liela vērtība. Tāpat zinātniekiem būs liegta pieeja vērtīgiem datiem par populāciju, ko varēja iegūt no nomedītajiem dzīvniekiem,” uztraucas mednieks.

Medību gaitas sāk ar vilku

Liepiņa kungs atklāj, ka savu pirmo vilku nomedījis mednieka gaitu sākumā: “Braucām uz cūkām. Toreiz jau arī mežsargs brauca medniekiem līdzi. Iekārtojos un sāku gaidīt. Pēkšņi ievēroju lielu vilku šķirnes suni, kas iznāca no biezokņa. Tolaik klejojošos suņus varēja medīt. Izšāvu un tas nokrita. Pēc kāda laika iznāca alnis un teju uzkāpa virsū manam medījumam! Cūkas neatnāca, un medības beidzās. Ieradās mežsargs. Vaicāja, ko esmu šāvis. Teicu – klejojošu suni. Viņš apskatīja medījumu un paziņoja, ka nomedīts ļoti liels vilks! Trofeja bija zelta medaļas vērta!
Esmu medījis jau piecdesmit gadus, un man nav nevienu normālu brieža ragu. Špīseru un krūminieku gana, medaļas vērtu nav. Jāteic, brieži pie mums ieradās, kad sākās Āfrikas cūku mēris.

Mežacūku trofejas.
Foto: Indulis Burka

Galvenais, lai citi apmierināti

Es nekad neesmu centies būt tas, kurš gūst medījumu. Mans lielākais gandarījums, ka medības ir veiksmīgas kolektīva biedriem. Mums, paldies Dievam, ir veicies, un tukšā pa visiem trīsdesmit gadiem esam bijuši tikai vienu reizi. Protams, iepriekš ir jāpastrādā. Jau nedēļu iepriekš medību vadītājam ir jāzina, kur apmetušies dzīvnieki. Ir lieliski jāpārzina platības. Jāpārzina masti, jāzina, kur ir pārejas, kā mainās situācija.
Tāpat katram medniekam ir jābūt pārliecinātam par savām šaušanas prasmēm. Turklāt pamatoti pārliecinātam. Tāpat jābūt pilnīgi pārliecinātam, ka ierocis ir kārtībā un optiskais tēmēklis piešauts. Nedrīkst iet uz medībām, ja nezini, kur tieši lidos lode! Tiklīdz kāds šāviens misējas, ierocis jāpārbauda! Tāpat nevaru iedomāties situāciju, ja man ierocis vairākus mēnešus nostāvētu seifā un es ne reizi pirms medībām neizšautu mērķī. Nav jābrauc uz sacensībām, bet šaut ir jātrenējas.”

Piedzīvojumu netrūkst

Medībās var piedzīvot mirkļus, kas paliek atmiņā uz visu mūžu. Tādu netrūkst arī Liepiņa kungam.
“Kādās medībās bija ielenktas cūkas. Skatos, klusām nāk. Izšāvu uz pirmo. Nokrita. Pienāk kolektīva vadītājs un saka: “Ko jūs man te nepatikšanas sarīkojāt – nomedīts alnis!” Es taisnojos, ka šāvu tak uz cūku! Izrādās, nomedīju milzu kuili. Jā, ģindenis tas bija, bet augums milzīgs!
Kādā citā reizē Siksalā nomedījam alni. Man bija LuAZ markas automašīna, ar kuru izdevās iebraukt pa sasalušu purvu līdz pat alnim un izvest ārā. Vīri teica, ka tas noteikti ir pirmais gadījums, kad kas tāds izdevies. Tiesa, pēc brauciena automašīnai nācās mainīt riepas, kas bija sabojātas, braucot pa celmiem un zariem.
Velkot medījumu ar rokām, bieži vien izpaustās emocijas ir lielākas nekā virvei pieliktais spēks. Tā kādā reizē alnis bija jāuzvelk kalnā. Vīri ar saucieniem viens otru uzmundrina, bet ragainis nekust. Pārgriezu virvi. Vīri pēc dažiem mirkļiem kalnā, bet alnis paliek pakājē. Viņi nemaz nejuta, ka patiesībā neko nevilka…
Savukārt alkatīgam medniekam gadījies, ka gaļas vietā mugursomā salikti akmeņi. Vīrs bija lielījies, ka visu, ko iznesīšot uz savas muguras, vedīšot arī mājās…”

Ar pavārnīcu pie plīts

Saistītie raksti

Liepiņa kungam ļoti patīk gatavot. Ja nav gatavojis, aizvadītā diena nav bijusi veiksmīga, tajā kā būtiska pietrūcis. Arī pirms dzinējmedībām viņš vienmēr izvārot lielu katlu ar garšīgu zupu. Galu galā kopīga maltīte satuvina cilvēkus, raisa valodas un veido sirsnīgas savstarpējās attiecības.
“Galvenais, lai medījuma gaļa izdotos, tai jābūt kvalitatīvai. Tā pareizos apstākļos jānogatavina. It sevišķi briedis, stirna, arī alnis. Cūka ir izņēmums. Gaļa pirms gatavošanas jāiztur vismaz nedēļu. Medījums ir jāatdzesē un trīs četros grādos ledusskapī jāiztur uz restītēm vai iekarināts. Jāraugās, lai gaļa neapglumētu! Mainās gaļas struktūra. Pat maltā gaļa nogatavināta ir labāka – tajā ir vairāk saistvielu. Arī steika gabals pirms sagriešanas un cepšanas noteikti jāiztur nedēļu.
Toties cepšanas process jāsāk ļoti karstās taukvielās, lai no gaļas nepaspēj izdalīties sulas. Rezultāts tāpat ļoti atkarīgs no dzīvnieka vecuma. Piemēram, trīs četrus gadus vecas cūkas gaļa pirms cepšanas jāpavāra ļoti intensīvās garšvielās katliņā ar ūdeni, bet ne līdz galam. Tad, var apziest ar medu un jau mazāk intensīvām garšvielām un tālāk cept cepeškrāsnī. Pašās beigās var izmantot grila funkciju. Šādā veidā izceptas ribiņas kusīs uz mēles un kuiļa piegaršas nebūs. Mums ir tradīcija Ziemassvētkos cept maizes krāsnī visu sivēnu nesadalot. Ja cepetim pievieno kartupeļus, tiem jābūt daļēji izvārītiem. Protams, sivēns jāsagādā laikus.
Man patīk gatavot arī konservus, desas. Ir iekārtas, slēgta žāvētava. Un ar laiku tu ievēro, kas darbojas un kas ne, jo gatavošana ir māksla un tai jābūt sirdslietai,” atzīst mednieks.

FACE par medību aizliegumu, komunikāciju un sabiedrības attieksmi

Žurnāla Medības maija numurs šeit!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

Ivars Koloda
Pieredze
Aculiecinieka video: “Tiš ārā no mana dārza! Nekaunīgi palikuši!”
Ekskluzīvi 10 stundas
ME
Medības
Klausies!
Par drošinātājiem, nehumāniem medniekiem un uzticamajiem medību suņiem. “Šauj garām!” #128 epizode
Ekskluzīvi 8 stundas
ME
Medības
Aprīkojums
Rūpnīca atsauc CZ 600 ieroču sērijas modeļus
Speciālreportāža 1 diena
ME
Medības
Pieredze
Reportāža no “Izaicinājums 2”. Izcila teorētisko un praktisko semināru sērija
Speciālreportāža 1 diena
ME
Medības
Aprīkojums
Norica SPIDER GRS tests. Cik efektīvi trenēties ar pneimatisko ieroci? Video bloga Video bloga #51 epizode
Speciālreportāža 2 dienas
ME
Medības
Pieredze
Mežacūku medības. Par mežacūku atšķiršanu, to auglību un medībām
Speciālreportāža 3 dienas
ME
Medības
Aprīkojums
VIDEO TESTS. Kādu zāģi izvēlēties medniekam?
Ekskluzīvi 10. oktobris, 2020
ME
Medības
Aprīkojums
Praktisks padoms. Kā, cik bieži un kādiem līdzekļiem tīrīt šaujamieroci?
Ekskluzīvi 5 dienas
ME
Medības
Pieredze
Kādēļ ierīkot sāls laizītavu? Trofeju, mazuļu attīstībai un novērošanai
Ekskluzīvi 5 dienas
ME
Medības
Pieredze
Mežacūka pret vilku. Cīņa uz dzīvību un nāvi. Aculiecinieka video
Speciālreportāža 6 dienas
ME
Medības
Klausies!
Kā medīt nelimitētās stirnas, par termo uzlikām un peldēšanos. “Šauj garām!” #127 epizode
Ekskluzīvi Nedēļa
ME
Medības
Aprīkojums
Video. Eksperta skola #3. Kā pilnībā iztīrīt šaujamieroci?
Speciālreportāža 17. maijs, 2022
ME
Medības
Aprīkojums
Video. Praktiskais padoms. Sile no nogāztas apses
Ekskluzīvi 29. augusts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Staicelē lāči jūtas ļoti labi. Piebarošanas vietā konstatē vairākus indivīdus. Aculiecinieka video
13. maijs, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par robežlīgumiem, gailīšiem un mežacūku auglību. “Šauj garām!” #126 epizode
Ekskluzīvi 11. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Priekšlikums aizliegt medības publiskajās ūdenstilpēs. “Šauj garām!” diskutē
Speciālreportāža 10. maijs, 2022
Kate Šterna
Virtuve
Recepte. Mārtiņa Čakša Māmiņdienas mežacūkas plovs kazanā
Speciālreportāža 8. maijs, 2022
Linda Dombrovska
Pieredze
Priežu vai dižskabāržu darva rukšiem? Kas efektīvāk pievilina
8. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Medījamie dzīvnieki. Kā barā atpazīt kuilīti – divi kritēriji
Ekskluzīvi 8. maijs, 2022
Indulis Burka
Uncategorized
Jautā lasītājs. Kā aizsargājot savu dzimteni, pašam nekļūt par kara noziedznieku
Ekskluzīvi 5. maijs, 2022
ME
Medības
Pieredze
Praktiskais padoms. Kā ar darvas palīdzību pievilināt mežacūkas?
Ekskluzīvi 28. aprīlis, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par jauniem aizliegumiem, kļūdām un mednieku izsekošanu. “Šauj garām!” #125 epizode
Ekskluzīvi 4. maijs, 2022
Indulis Burka
Pieredze
Kas aizliegts copmanim, tas atļauts… ūdram! Aculiecinieka video
Ekskluzīvi 2. maijs, 2022
ME
Medības
Uncategorized
Līķu izvilkšana no upes. Cīņa ar Āfrikas cūku mēri (papildināts)
27. aprīlis, 2022
ME
Medības
Klausies!
Par mednieku atbruņošanu, šaušanu ar atbalstu, interpretācijām. “Šauj garām!” #124 epizode
Ekskluzīvi 27. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Vai ir bīstami, ja lācis nāk uz mednieku ierīkotām barotavām? Lācis Ziemeļvidzemē
Speciālreportāža 23. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Mīts. Igaunijā lāči neuzbrūk un problēmu nav. Video ekstra #32 (dublēts latviski)
Ekskluzīvi 19. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
Linards Počs: tā pa īstam mani medniecībā ievilka darbs!
Speciālreportāža 14. aprīlis, 2022
ME
Medības
Aprīkojums
Nenokavē! Kur iegādāties Härkila un Seeland apģērbu par labu cenu? Video bloga #50 epizode
Ekskluzīvi 11. aprīlis, 2022
ME
Medības
Pieredze
“Šauj garām!” dalībniekiem – tiešraide! #11 epizode ar Gintu Grāveli
Ekskluzīvi 11. aprīlis, 2022

Lasītākie