Pieredze

Imants Spāģis – mūžs mednieka zīmē0


Šogad sākoties dzinējmedību sezonai, Asītes karoga uzvilkšanu mastā kolektīvs uzticēja Imantam Spāģim. Šo godu pieredzējušais mednieks pieņēma ar lielu pienākuma apziņu.
Šogad sākoties dzinējmedību sezonai, Asītes karoga uzvilkšanu mastā kolektīvs uzticēja Imantam Spāģim. Šo godu pieredzējušais mednieks pieņēma ar lielu pienākuma apziņu.
Foto: Linda Dombrovska

Imants Spāģis savu pirmo mežacūku nomedīja 17 gadu vecumā vēl pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados. Kad pēc dzinējmedībām apsēžamies, lai parunātos par medībām senākos laikos, kad bildes vēl bija melnbaltas, plintes vienkāršas un vīri jaunāki, pamazām ap mums sastājas arī citi kolektīva Asīte mednieki, klausīdamies gaišā vīra atmiņās. Tajā brīdī saprotu, ka nevar būt ne runa par vienkāršiem agrāko laiku medniekstāstiem. Man līdzās sēž mednieku personība vārda vistiešākajā nozīmē. Imants Spāģis varbūt nevar lepoties ar ievērojamiem sasniegumiem izglītības, medicīnas vai uzņēmējdarbības jomā, bet viņa dzīves gājums, kas pagājis mednieka zīmē, noteikti ir uzmanības un cieņas vērts. Šogad sākoties dzinējmedību sezonai, Asītes karoga uzvilkšanu mastā kolektīvs uzticēja Imantam Spāģim. Šo godu pieredzējušais mednieks pieņēma ar lielu pienākuma apziņu.

Kur meklējami paša medību gaitu aizsākumi?

1947. gadā Asītē nodibināja pirmo mednieku kopu, ko var saukt arī par kolektīvu. Klubā pats iestājos tikai 1957. gadā, agrāk nevarēju, jo biju armijā Sibīrijā. Kad atgriezos, sāku strādāt par mežsargu un mani sāka vazāt līdzi uz medībām. Iedeva tādu vienstobreni plinti, un, kaut arī vienu zaķi nošāvu, tas tomēr bija mans. Un tad viens no kluba medniekiem man sacīja, ka man taču jāstājas medniekos. Šaut jau es mācēju, un tā es iestājos. Ar to brīdi arī varu sākt stāstīt gan par kolektīvu, gan par savām medību gaitām. To, kas tajā laikā iestājās medniekos, nav vairs neviena, esmu vienīgais palicis.
Šie visi, kas Asītei ir apkārt, bija mūsu meži. Es dzīvoju vecajā mežsarga mājā aiz Sepenes ezera. Rītos nācu uz medībām. Sniegs līdz ceļiem, un visu dienu pa mežu. Tagad braucam ar auto, forši ne, ceļi ir visur. Tad no sovhoza dabūja iejūgt divus zirgus. Kāds medījums tad bija? Nu kāds zaķis, kāda lapsa, kādu irbi nošāva – tad tās irbes bija pulka. Tā mēs izstaigājām visu dienu, ja kaut ko dabūja, tad bija labi.
Atceros šādu atgadījumu. Visu dienu putina, sniegs dziļš. Krita slapjš sniegs, zābaki bija slapji. Bet tas nekas, jo, ja pusdienlaikā kāda pusīte nebija ribās, kas tad tu par mednieku! Man bija auksti tā kā ellē, zinājām, ka purvā iegājis liels kuilis. Man jāstāv uz atpēdām, iekritis otrais numurs. Jā, vienam medniekam pudele vēl nav atkorķēta, šis dod to man un saka: “Še, rauj! Līdz šircei!” Es ierauju. Labi, silti kļūst, bet kājas salst. Stāvu zem eglītes un mīņājos. Te uzreiz kuilis metas pāri pa stigu, es no paduses – plaukt, plaukt! –, bet kuilis aiziet. Kolēģis stāv uz stūra, un es viņam rādu, lai šis skrien priekšā, bet šis mani nesaprot. Eju pats, bet skatos, ka kuilis nav gājis, kur domāju. Eju atpakaļ, skatos, kur šāvu – pēc desmit metriem vienu asiņu pili ieraugu, bet vēl pēc desmit kuilis tā kā skrējis uz vienu, uz otru pusi, tad atpakaļ! Uz mani. Skatos, re, kuilis guļ, purns tam no sniega ārā, beigts un pagalam.

Kā notika medīšana padomju laikos?

Diemžēl mums kolektīvā nav cilvēka, kas būtu apkopojis fotogrāfijas un atmiņas par veciem laikiem. Agrāk lejā gravā mēs uzcēlām šautuvi un pa gadiem bija savākti no sacensībām godaraksti un diplomi. Saskarsme bija ar visiem kaimiņu kolektīviem, bijām ļoti draudzīgi. Rīkojām sacensības, sacentās kolektīvs ar kolektīvu. Embūtnieki nāca pie mums ciemos medībās, mēs braucām pie viņiem, braucām uz Kalveni, ar priekulniekiem kopā medījām. Tad draudzīgi visi bijām, ne tā kā tagad. Un tajā laikā kaut kāda atmiņu vākšana vai papīri arhīvam nevienu neinteresēja. Fotogrāfijas arī dažas, kur mēs visi vecie redzami. Tāds skaists laiks tas tomēr bija, iespējams, tādēļ, ka tā bija jaunība. Tagad jau arī patīk būt kopā ar medniekiem, bet vairs jau tās enerģijas nav. Tajos laikos, ja pa visu dienu vienu kuili dabūja, tās jau bija lieliskas medības. Aļņu te bija maz, briežu vispār nebija. Bet atceros, 1945. gadā beidzās karš un tā paša gada rudenī es nomedīju divas cūkas.

Kā tas gadījās?

Izmantoju kaujas karabīni, nebija nedz optikas, nekā. Man bija septiņpadsmit gadu, man ielika rokā šauteni un teica: “Tu iesi sargāt izpildkomiteju!” Pa nakti, viens pats. Vecākais brālis vācu bunkurā atrada Sauer & Sohn bisi. Tad gājām cūkas medīt. Aizejam lielā pļavā, un, jā, nāk tur bars. Cūka pa priekšu, tad sivēni un pēc tam kuilis. Kopā nāca deviņi. Man tā karabīne, brālim bise. Viņš jau tēmē, es saku – ko tu tēmē pa tādu gabalu. Snieģelis tāds desmit, piecpadsmit centimetru. Sāku skriet pret kalnu, kur tās cūkas, apstājos pie ozola vietā, kur rukši varētu iet pāri. Johaidī, tā cūka nāk, bet priekšā laucīte. Domāju, ka no priekšas nevaru šaut, jāgaida, kad ies garām. Notēmēju, šauju uz cūku, uz vienu sivēnu, otru sivēnu. Bet man tas stobrs tik cilājas uz augšu un uz leju. Visi aiziet, neviena vairs nav. Tas skatos, nāk tas lielais kuilis. Tas lēcienā pāri celelim, tam esot gaisā, izšauju, sniegs noput, kuilis tā kā salecas. Skatos, guļ. Viens ir! Atskrien brālis un saka, ka kuilis dzīvs. Jākauj nost! Kabatas nazis taču ir. Tajā mirklī domāju, ka jāgriež ārā kuilim pauti, par citu nedomāju. Bet kuilis vēl dzīvs. Beigās aiz auss to piešāvām. Skatāmies, kas ar pārējiem. Jā, sniegā strīpa asiņu uz to pusi, kur sivēni skrējuši. Sivēns ieskrējis bunkura dibenā, guļ. Tam bija izšauts caur sirdi. No sirds pāri bija palikušas tikai tādas drupatiņas. Bet tajā laikā jau šāvām ar kaujas lodēm, citu nebija. Tās vienkārši izgāja cauri ķermenim, tādēļ zvērs tik tālu nogāja. Tā nomedīju savas pirmās mežacūkas.

Ir jau noteikti vēl kādas īpaši spilgtas atmiņas no senākiem laikiem?

Reiz ar vienu sašautu kuili cīnījos, tas nāca virsū kā vells. Agrāk jau nebija kā tagad. Tad, kurš pirmais uz medībām teritorijā pieteicās, tas arī medīja. Sabrauca no Jelgavas lieli kungi un sašāva vienu kuili. Cepenes ezermastā, nāk vakars virsū. Iesim no rīta skatīties, bet kuiļa tur vairs nav. Tas, kas vakarā šāvis, iet dzīt, mēs trīs, kas nebija aizbraukuši, stāvam uz masta. Dzinējs kuili pacēla, šāva, bet vienkārši netrāpīja. Sniegs bija dziļš, dzirdu, kuilis nāk gar malu, izšauju, bet arī netrāpu. Pieskrienu klāt tā kā pa šāvienam, bisē renkuļi. Ne man patronjostas, nekā, patronas kabatā iebāzu un tā arī gāju. Mežsargs būdams, katru dienu tā staigāju. Tuvojos sašautajam kuilim, tas atgūlies, paguļ mazliet, ceļas kājās un iet tālāk. Es tam šauju otrreiz, tas tā kā sagurst, bet, nē, ceļas atkal kājās. Un nāk man virsū! Viena patrona man vēl ir, vairāk nav. Izšauju. Bet šis nāk virsū. Kad palikuši desmit soļi, saprotu, ka nu ir ziepes. Tā stāvu, skatos un, kauns teikt, iekliedzos: “Palīgā!” Bet kuilis sagriežas par deviņdesmit grādiem un eglītēs iekšā. Atskrien otrs mednieks, prasa, kas par lietu. Saku viņam, ka kuili nevaru dabūt beigtu, iegājis eglītēs. Tajā laikā šāvām ar 16. kalibru, tas tad bija ejošais. Iedod man patronas. Kolēģis saka, ka līdīšot pakaļ eglītēs, lai es ejot otrā pusē un gaidot. Aizeju aiz eglītēm, bet kuilis tur stāv kā bildē. Es tam vēlreiz šauju un tas gar zemi. Guļ! Ejam klāt, bet tas vēl blisina acis. Beigās kuilis ar tiem renkuļiem bija sašauts kā siets. Šādus ievainotus dzīvniekus ir grūti nomedīt. Bet kuilis no vakara ar renkuļiem bija sašauts ciskā. Tā man pašam ir gājis.

Imants Spāģis (aizmugures rindā trešais no kreisās puses) ar kolektīva lielo guvumu.
Foto: mednieka personīgais arhīvs

Ar vilkiem arī gadījies sastapties?

Varētu sacīt, ka man gadījās unikālas vilku medībās, kad ziemā kājām izsekoju vilkus. Gāju pa pēdām trīs vilkiem. Bija mazs sniedziņš uz laukiem, bet zem eglēm nekā. Pēdas ieved tādā kā kūdrājā, eglītes ap četri metri garas. Kad stāv kājās, neko neredz, bet, kad pietupstas, tad jau saprot, kurā virzienā jāiet. Sāku līst pa tām eglītēm, apkārt lauks, tādēļ nolēmu, ka vilkiem jābūt tajās eglēs. Pēkšņi dzirdu, ierejas tā kā suns. Bet balss tāda zema. Pa apakšu skatos, un parādās vilka galva un skatās uz mani. Atstutējos pret celmu, bisi īsti plecā ieriktēt nevaru un no paduses izšauju. Vilka galva pazūd. Bisi es no rokas nopirku, tai labais stobrs lāgā nešāva, tādēļ vajadzēja uzreiz pārlādēt. Kamēr pārlādēju, galva parādās turpat un atkal pazūd. Eju skatīties, bet tur milzu celms ar caurumu apakšā. Eju klāt un domāju, kur te celms, es taču vilku redzēju, bet vilks bija lūrējis caur celma apakšu. Viņš aiz tā celma bija stāvējis kādi pieci metri, kur jau sniegs un asinis var redzēt. Vilks bijis gar zemi, cēlies, gājis prom un atkal ielīdis egļu biezumā. Eju tam pakaļ. Mežs nāk retāks, pēc pēdām redzu, vilks iet un guļ, iet un guļ. Aiz eglītes guļ, tad ceļas kājas un, atņirdzis zobus, nāk man virsū. Es šauju, bet nevis ar to kreiso stobru, bet labo. Todien, ejot vilkos, biju dunci pie sāniem pielicis. Skatos, vilks vēl elpo, un domāju, ko darīt, durt vai nedurt. Tad tomēr nobeidzās. Paņemu to aiz čupra, izvelku līdz celelim. Nu jāiet mājās pēc zirga, pārnest jau nevar. Bet šis pēkšņi iekrācas un paver muti. Es metu zemē un lecu prom. Bet tā bija tāda pēdējā agonija. Tad vilku bija ārprātā daudz, cik viņi man aitas nenoplēsa. Pēc vilka arī sieva atbrauca līdzi, iesviedām to ratos un braucām mājās pret kalnu, bet vilks no ratu pakaļas izkratījās ārā. Atceros šo gadījumu tādēļ, ka tas bija 1958. gada 5. decembrī, bet 6. decembrī man piedzima dēliņš.

Sanācis jau arī kolektīva priekšgalā būt?

Es kolektīvu vadīju 22 gadus. Tas sanāca negribot. Kolektīvā kopš pirmsākumiem, nomainījās septiņi vadītāji. Septītais bija tāds Feldmanis, un vīri bija ļoti sekmīgi nelikumīgi pamedījuši Dinsdurbē, bet kaimiņu mežsargs to visu bija atklājis un gandrīz izformēja to kolektīvu. Mēs palikām maz. Man piezvanīja no Mednieku un makšķernieku biedrības, jo es skaitījos vadītāja vietnieks. Tajā laikā bija stingra papīru būšana, katru mēnesi bija jābrauc un jāatskaitās, pat par to, cik uz mežu barības vests, tik tonnu tas un tas, cik vārnu kājas sataisītas un cik torņu sacelts. Tad arī biedrības vadītāji man piedāvāja, vai nu es pārņemu kolektīvu, vai arī mednieki tiek izformēti. Tādā gadījumā kolektīvam bija lemts iznīkt. To nevarēja pieļaut! Tad arī sāku organizēties. Telpās, kur tagad pavisam nesen ierīkojām medniekmāju, sākumā bija mežniecības telpas. Kamīntelpā mežzinis ļāva mums rīkot sapulces, izlikt ragus pie sienām. Tad pārcēlāmies uz manu malkas šķūnīti. Nolēmu, ka tā nebūs labi, kaut kas jāceļ augšā. Brālis strādāja mežā uz kāpurnieka, es biju mežsargs, mežā paskatījāmies slaidas egles, tās gar zemi. Atbrauc kokvedējs, saliekam kravu, braucam uz Priekules zāģētavu, kur visa darīšana notika par šķidro degvielu, egles sazāģēja, ar kokvedēju mājās. Un visi kopā uztaisījām šķūnīti, kur piemesties un dīrāt. Mums tas viss likās labi! Tā arī sākām. Tagad mums ir lepni. Nebūtu mums kolektīvā aktīvu vīru, nebūtu arī karoga. Vairāk tur nav ko runāt!

Ar medību biedriem pie pašu būvētas dīrātavas 2006. gadā.
Foto: mednieka personīgais arhīvs

Lasi un abonē žurnālu Medības šeit!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

ME
Medības
Pieredze
Diskusija. Jānis Baumanis. Lūšu medību aizliegums iznīcinās populāciju?
12 stundas
ME
Medības
Pieredze
Saeimā diskutē par lūšu medību aizliegumu! Komentārs un fragmenti
Speciālreportāža 2 dienas
ME
Medības
Klausies!
Negadījums Lietuvā, pavasara medības, jauna sezona. “Šauj garām!” #71 epizode
4 dienas
ME
Medības
Pieredze
Video bloga #25 epizode. Bebru medības, apstrāde, pagatavošana
5 dienas
ME
Medības
Klausies!
Par ieroču atļauju digitalizāciju, medību lietotni un konferenci. “Šauj garām!” #70 epizode
Intervija 31. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par optiskajiem tēmēkļiem – kādu izvēlēties? “Šauj garām” #69 epizode
24. marts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #24 epizode. Mednieka auto tests – Mitsubishi L200
Ekskluzīvi 19. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par medību apģērbu un ētiku. “Šauj garām!” #68 epizode
Intervija 17. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Praktisks padoms. Klabeklis un tāšu taure
Ekskluzīvi 16. marts, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #23 epizode. Snaipera cienīgā Delta Stryker 4,5 – 30 x 56 FFP
Speciālreportāža 15. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Video praktiskais padoms. Ko darīt, ja nomedīta kašķaina lapsa?
12. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par ieroču glabāšanu, beigtiem kaķiem un lūšiem. “Šauj garām!” #67 epizode 3
10. marts, 2021
ME
Medības
Klausies!
#15 video ekstra. Jānis Zandbergs par drošību medības un nevēlēšanos braukt uz šautuvi
Intervija 5. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
Kā nomedīju savu pirmo kuili. Mārtiņa Gabranova medniekstāsts
Speciālreportāža 4. marts, 2021
ME
Medības
Pieredze
VIDEO. Mēris, gripa, vīrusi. Vai pasaules gals?
Speciālreportāža 28. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par pusautomātiem – gludajiem un spicajiem. “Šauj garām!” #65 epizode
24. februāris, 2021
Linda Dombrovska
Klausies!
#14 video extra. Sarunas un receptes svaigā gaisā
22. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Induļa praktiskie padomi. Kā nenosalt medību tornī
20. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #22 epizode. “Guide” termokameru tests
19. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par šaušanu garām, medīšanu barotavās un ieroča pārvietošanu. “Šauj garām!” #64 epizode
17. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
“Šauj garām!” ieteikumi! Videi visdraudzīgākā skrošu munīcija – “Bio Ammo”
15. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par totālu svina munīcijas aizliegumu, ješkām un vegānu patronām. “Šauj garām!” #63 epizode
10. februāris, 2021
ME
Medības
Aprīkojums
Video bloga #21 epizode. Lapsu medībās ar Liemke Challenger 15 termokameru
Ekskluzīvi 9. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Mednieka dienasgrāmata #8. Sezonas pēdējais alnis
5. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par sastrēgušiem stobriem, aizvainojošiem komentāriem un suņu apmācību. “Šauj garām!” #62 epizode
3. februāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Mednieka dienasgrāmata #7. Melnais bebrs un nozagtas lamatas
Ekskluzīvi 1. februāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Nelikumīgās medībās nošauts cilvēks. Ko darīt, lai tas neatkārtotos? Video extra #13
31. janvāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Videoreportāža no Viesītes. Nelikumīgu medību rezultātā nogalināts vīrietis
Speciālreportāža 28. janvāris, 2021
ME
Medības
Klausies!
Par caunām, diennakts tumšo laiku un bezsaimnieka mantu. “Šauj garām!” #61 epizode
27. janvāris, 2021
ME
Medības
Pieredze
Medību likums. Par mežacūku medībām piemērotām platībām
Ekskluzīvi 25. janvāris, 2021

Lasītākie