Pašā Kurzemes sirdī ir vieta, kur daba elpo vienā ritmā ar cilvēku un klusums skan kā visskaistākā mūzika. Šo vietu sauc Mazsālijas, un te saimnieko Gunita Stroha ar vīru Gunāru un suņiem Faronu un Džasperu. Neskatoties uz lielo saimniecību un piesātināto ikdienu, Gunita ir medniece ar piecpadsmit gadu stāžu, turklāt, kā pati atzīst, viņa šauj pat ļoti labi! Lai gan tradicionāli medības tiek uzskatītas par vīriešu aktivitāti, tomēr jāsaka, ka arī daiļā dzimuma pārstāves arvien vairāk iegūst popularitāti un atzinību medību procesos. Vēl jo vairāk, sievietes mednieces arī atbalsta dzīvnieku audzēšanu, tostarp meža dzīvnieku, un resursu vadību, piedaloties selektīvās medībās un palīdzot kontrolēt populācijas augšanu. Tas ir svarīgs aspekts, lai saglabātu ekosistēmas līdzsvaru un nodrošinātu dzīvnieku sugām ilgtspējīgu attīstību.
Kļūšana par mednieci veidojusies organiski
Šobrīd ikdienu piepilda uzņēmuma vadīšana, līdz ar to medībām tik daudz laika vairs neatliek, taču Gunita joprojām apzinās, ka pavisam drīz noteikti pienāks laiks, kad varēs atgriezties medību tornī, lai saplūstu ar dabas procesiem. Kļūšana par mednieci veidojusies ļoti organiski, jo apkārt visi bijuši mednieki: vīrs mednieks, brālis mednieks, māsa ir medniece, arī daudz draugu ir mednieki, turklāt citu variantu jau nemaz nebija.
“Laikā, kad es iegāju medniecībā, mednieka vidējais vecums bija aptuveni piecdesmit gadu. Šiem medniekiem senioriem bija patiesa izpratne par medībām un disciplīna. Savukārt to nevarēja teikt par medniekiem jaunpienācējiem. Tad es sāku saprast, cik svarīgi ir pārmantot medību tradīcijas no saviem skolotājiem un pieredzējušajiem medību biedriem. Pat nezinu, vai laukos iespējams pilnvērtīgi funkcionēt, ja apsaimniekošanā ir lauki un meži, bet neesi mednieks. Medības nenozīmē tikai šaušanu. Mums medības ir arī stigu tīrīšana, torņu būvēšana, barotavu izveide un dzīvnieku vērošana, galu galā tādas vides radīšana, kurā meža zvēriem būtu patīkami dzīvot,” stāsta Gunita.
Saplūst vienā ritmā ar dabu
“Manas mīļākās medībām ir tās, kad vienkārši sēdi tornī un vēro. Tieši tas man ir skaistais un fantastiskais, kad saplūsti vienā ritmā ar dabu. Medības ir palīdzējušas izprast kaut kādu lietu kārtību un dabas likumus. Manuprāt, sprūda mēlītes nospiediens medībās ir pats neinteresantākais process,” atklāj Gunita. Tāpat viņa norāda, ka pirkstu ir jāmāk savaldīt un jāmedī selektīvi. Tāpat jāveido sabiedrības izpratne par medībām, un kas cits to darīs, ja ne mednieki. Gunita spriež, ka nespēj iedomāties, kādā līmenī Latvijā būtu lauksaimniecība, ja medības nenotiktu.
Pašai savs Minhauzena stāsts jeb kā uzdzīt bebru lazdā
Bieži vien ir tā, ka, ienākot dzīvē medību sunim, cilvēki ieinteresējas un medības sāk aizraut.
“Manas pašas pirmās bija veiksmīgas bebru medības. Mums bija teritorijas, kuras vienkārši bija jāsakārto, bija jāiztīra grāvji, jānojauc dambji un arī jāmedī paši dambju būvētāji. Visiem zināms, ka bebru dambju jaukšana ir smags darbs, ne vienmēr iespējams iebraukt ar tehniku un nākas dambjus jaukt ar rokām.
Savas medību karjeras laikā vienmēr esmu smējusies par tiem jestrajiem kungiem, kas medību afterpārtijā stāsta savus Minhauzena stāstus. Dažkārt tie šķita tik neticami un izdomas bagāti, līdz es pati nonācu līdz savam Minhauzena stāstam.
Tolaik man bija divas laikas un taksis, sanāca kaut kā tā, ka viens suns ielīda alā no vienas puses, otrs no otras un bebram neatlika nekas cits kā atrast citu izeju. Tomēr suņi tā satrauca bebru, ka tas spruka ārā un uzlēca lazdā. Vienā brīdī tas vienkārši karājās kokā. Tā nu tiku pie sava Minhauzena stāsta, pirmajās medībās uzdzenot bebru lazdā,” smej Gunita Stroha.
Viss sākās ar desmit dambriežiem
Saimniecībā šobrīd dzīvo arī apmēram simts dambriežu liels ganāmpulks, tiesa gan, Gunita nevarot iedomāties, ka būtu spējīga nomedīt savu dambriedi. Pat neskatoties uz to, ka bijusi lielos dārzos, kur dambrieži tiek medīti, Gunita šos dzīvniekus uzskata par mazliet lielākiem mājdzīvniekiem. “Ja godīgi, tad, atceroties savu pirmo satikšanos ar dambriedi, sajūta bija, ka esmu satikusi kaut ko līdzīgu sunim,” stāsta Gunita.
Dambrieži Mazsālijās tiek audzēti jau divdesmit divus gadus, un vaininieks esot Dainis Paeglītis, Bioloģisko lauksaimnieku un savvaļas dzīvnieku audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs, kuram ir ļoti skaisti briežu dārzi ar skaistiem ganāmpulkiem. Ieraugot dambriedi, Gunita uzreiz sapratusi, ka tas būs tieši tas dzīvnieks, kas dzīvos viņas saimniecībā. Viss esot sācies vien ar desmit briežiem. “Mums arī šobrīd nav milzīgi liels ganāmpulks, tie ir apmēram simt brieži. Līdzīgi kā lauksaimniecībā laiku pa laikam, kad beidzot ganāmpulks ir uzaudzēts, notiek kāda kataklizma un jāsāk viss no sākuma. Labi ir, ja pietiek spēka piecelties,” stāsta Gunita. Latvietis ir sīksts, viņam ir daudz spēka un raksturs, lai spētu piecelties arī pēc ne pārāk patīkamām situācijām.
Pabeidzot dzīvnieka dzīves ciklu, tam jāatdod gods
Lielākais ganāmpulks bijis pat trīssimt dambrieži. Tad arī radusies ideja par to, ka dzīvnieka dzīves cikls ir jāpabeidz ar godu un cieņu. Tā nonākuši līdz savas atzītās kautuves izveidei. Gunita sākusi mācīties ne tikai par briežiem, bet arī par gaļu, kaut gan pēc pirmās profesijas ir pārtikas tehnoloģe un ar gaļu bijusi uz tu jau kopš bērnības. Tad nācis trakais kovida laiks, kas licis paskatīties citā virzienā un beidzot tikt galā ar neizdarītajiem mājasdarbiem.
“Tā mēs tikām pie savas kautuves, kurā mēs šodien varam tikt galā ar saviem briežiem. Ne tikai nodīrāt, bet arī attiecīgi sadalīt un virzīt legāli pārtikas tirgū. Paldies jāsaka likumdevējiem, kuri no šā gada 1. janvāra labvēlīgi mainīja likumu atzītajām kautuvēm. Sākotnēji bijām atzīta kautuve Latvijas tirgum nelielos daudzumos, bet šobrīd savu produkciju varam realizēt Eiropas tirgū. Labā ziņa ir tā, ka nu jau iespējams realizēt gaļu ne vien pašu spēkiem, bet varam dot arī atzītajiem uzņēmumiem pārstrādei. Līdz šim viena no lielākajām problēmām medniekiem bijusi tā, ka pēc meža dzīvnieka nomedīšanas jādomā, ko ar gaļu darīt. Nereti pārtikas apritē nonākot ne pārāk legālā ceļā ražota produkcija. Šobrīd medību saimniecībām to iespējams darīt legāli, ja kautuve ir atzīta. Tas dod iespēju attīstīties medību kolektīviem,” stāsta Gunita.
Nav tīģeru, nav lauvu, bet ir bebri
Laikā, kad medību teritorijas bijušas lielākas, ciemos braukuši arī viesmednieki, kuriem medību organizēšana piedāvāta kā pakalpojums, sadarbojoties ar kaimiņu kolektīviem. “Tā kā mums ir arī viesu māja un viesu nams, spējām nodrošināt pilnu servisu gan nakšņošanai, ēdināšanai un pavadīšanai medībās. Pie Mazsāliju saimniekiem ciemojušies viesmednieki no Itālijas, Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas.
Biežs ārzemju mednieku jautājums: “Nu ko tad jūs tur Latvijā varat piedāvāt pēc tam, kad esmu medījis lauvas, antilopes un ziloņus Āfrikā?” Tad atbilde ir pretjautājums: “Vai esi kādreiz medījis bebru?” Un atbilde teju simt procentos gadījumu bijusi viena – nē. “Neskatoties uz to, ka šeit nav tīģeru un lauvu, mums tāpat ir ar ko pārsteigt. Arī dzīvnieku daudzveidība mūsu mežos ir samērā liela, un tas ir interesanti katram viesmedniekam,” stāsta Gunita.
Medniekiem pašiem sava valoda
“Atceros vienu atgadījumu kādā ziemā. Pie mums atbrauc padsmit somi, un pēkšņi sagriežas laiks. Uznāk drausmīgs vējš, sasnieg sniegs, un visa māja paliek bez elektrības. Tā mēs visi sēdējām vienā istabā, un pat nesapratu, kādā valodā mēs runājām. Tā bija komunikācija mednieku valodā. Ja kaut ko nebija iespējams izskaidrot kādā konkrētā valodā, tika zīmēts uz papīra, kāda kuram bijusi situācija un kas pieredzēts medībās. Turklāt mūs sildīja vien daudzie mājas kamīni un plītis. Sākotnēji bija uztraukums par to, kā šādā situācijā jutīsies klients, bet vēl šodien, sazinoties ar šiem medniekiem, viņi to atceras kā kaut ko jauku. Tas viss ir attieksmes jautājums,” teic Gunita.
Uz vientuļu salu dotos kopā tikai ar saviem medību suņiem
Gunitai šobrīd ir divi medību suņi. Veimārietis Džaspers, nu jau otrais veimārietis viņas dzīvē, un kā pati atzīst, tad tieši tas ir suņu suns – viņas suns. Un porcelāna dzinējsuns Farons.
Iepriekšējie suņi aizgāja vienā gadā, un saimniece to ļoti pārdzīvojusi, kādu brīdi pat licies, ka jaunu suņu vairs nebūs nekad. Kādreiz kāds esot uzdevis jautājumu, ko Gunita ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu, ja būtu iespēja paņemt līdzi tikai vienu lietu, tad atbilde bijusi – tie būtu viņas suņi. Pagāja gads, kopš suņi bija devušies citos medību laukos, un sapratusi, ka sāk palikt pāri mīlestība, kurā dalīties, un vēlas saņemt pretī to, ko var iedot suns, – tīru, beznosacījumu mīlestību.
Bija skaidrs, ka mājās atkal būs divi suņu puikas. Vienu Gunita noskatījusi kādā Anglijas medību saimniecībā, kur tika audzēti zirgi un suņi tieši dzinējmedībām. Tieši tur viņa pamanīja porcelāna dzinējsuni. Sakarā ar to, ka šī suņu šķirne bija praktiski izzudusi, atrast labu audzētāju nebija viegli. Izdevies sazināties ar audzētavu un uzzināt, ka viņai būs iespēja tikt pie franču selekcionēta porcelāna dzinējsuņa. Tā Mazsālijās ieradās Farons, kurš nudien savā uzvedībā ir gluži kā valdnieks.
Tāpat zinājusi, ka viņai atkal būs veimārietis, un šī vēlme piepildījusies, jo nu Mazsālijās dzīvo arī veimārietis Džaspers, ikdienā saukts par Džasīti. Gunita gan smej, ka viņas putnusuns lieliski jūtas vistu kūtī, jo zina, ka tās ir savējās. Kādā medniecības izstādē Vācijā mednieki esot jautājuši, kādēļ tāda izvēle. Veimārietis esot izteikts kontakta suns un strādājot tikai ar saimnieku, tāpēc vācieši labāk izvēloties kurchāru, jo tam neesot problēmu sadarboties arī ar citiem medniekiem. “Kad paņēmu Džasperu, mēs faktiski braucām uz mācību treniņiem kopā ar medniekiem un mēģinājām saprast, vai tiešām būs tā, ka suns klausīs un strādās tikai ar mani un citus ignorēs. Es tomēr redzu, ka veimārietis spēj iet kopā arī ar citiem medniekiem, viss atkarīgs no suņa personīgajām īpašībām un tā, cik daudz ieguldīts suņa apmācībā,” Gunita stāsta par suņu izvēli.
Attiecības ar gaļu ir ļoti svarīgas
Gunita atzīst, ka viņai ir svarīgas attiecības ar gaļu – ir svarīga gaļas izcelsme un tās kvalitāte. “Man ir svarīgi zināt procesu no A līdz Z: ko tas lopiņš ēd un tātad, ko apēdu es, ko apēd mūsu klienti. Man ir ļoti svarīgi ētikas principi attiecībā pret dzīvnieku no pirmā brīža līdz laikam, kad produkts ir servēts uz šķīvja un mēs to varam baudīt. Cieņa no pirmās sekundes līdz pēdējam brīdim.”
Desmitā tiesa un rukšiem kāzu ballīte
Apsaimniekojot lauku teritorijas, top skaidrs, ka lauksaimniecība un medniecība iet roku rokā. Ja neesi mednieks, tad, lai risinātu meža dzīvnieku izdarīto postījumu problēmu, mednieka pakalpojumi ir jāpērk. Piemēram, ja tiek iestādīti kartupeļi un mežacūkas tos notiesā, tad ir bēda. “Es, protams, pastāvu par to, ka ir jādalās. Pagājušajā gadā bija Kolorādo vaboļu uzplūdi un teicu, lai iet rukši, lai jums laba kāzu ballīte. Bet nu man šķiet, ka laukos citādi nemaz nevar,” tā Gunita.
Bērniem jāmāca, ka gaļa nerodas veikala plauktā
Nereti no skolēnu grupu vadītājiem saņemts pa kādam komentāram, cik tad ētiski ir parādīt bērniem dzīvniekus un pēc tam aicināt uz burgeru meistarklasi. “Bērni ir ļoti gudri, un bērniem ir jāmāca, ka gaļa nerodas veikala plauktā, tā tiek izaudzēta un kādam ir jādara arī šis darbs. Es nedomāju, ka bērniem būtu jārāda kaušanas vai pats nomedīšanas process, bet ir jābūt izpratnei, un mēs nedrīkstam bērnus mānīt. Mums ir jāiemāca cieņa pret to gaļas gabalu, kas atrodas uz šķīvja. Par medībām ir jāmāca skolā, tāpat kā tiek mācīts reizrēķins un deklinācijas. Šobrīd, kad skolu sistēmā tiek organizēta kompetenču pieeja, medības ir jāiekļauj mācību procesā. Jāsaprot, ka nav iespējams izraut vienu kopsakarību no kaut kā cita. Nevar pastāvēt lauksaimniecība, ja līdzās nav medniecības. Nevar mācīt dzīvnieka uzbūvi, bet tālākos procesus nestāstīt. Ir jāsaprot, kā bērnos radīt interesi par dabu, mežu un arī medībām. Ziemeļu valstīs šī prakse tiek piekopta jau sen. Pat bērnudārzā neatkarīgi no laikapstākļiem bērni iet ārā, un, esot dabā, nav iespējams neredzēt tās likumus un kārtību.” Gunita norāda, ka daudz interesantāk bērniem un jauniešiem būtu iet dabā, ciemojoties pie medniekiem un izprotot, kas vispār ir medniecība. Ka sprūda mēlītes nospiešana ir pats pēdējais, ko dara mednieks, un nereti to dara vien populācijas regulēšanas nolūkos. Mednieks ir tas, kurš izkopj medību teritorijas un veicina meža zvēru labklājību.
Izzinošas ekskursijas ir vērtīgākas par burgeru meistarklasi
Lai veicinātu jauniešu interesi par procesiem dabā, Mazsāliju saimnieki ir izveidojuši pastaigu takas ar kontrolpunktiem un dažādiem uzdevumiem arī lielākiem bērniem. Tur izvietoti dažādi informatīvi materiāli par mežacūkām, par zaķiem, par briežiem. Kā atpazīt viņu pēdas, informācija par to vairošanos un dzīves ciklu, kuros reģionos viņi dzīvo un ko ēd. Noderīga informācija par Latvijas meža iemītniekiem, kurus ne vienmēr izdodas sastapt, bet, ja tomēr paveicas, iespēja ir. “Man šķiet, ka šāda veida ekskursijas ir daudz vērtīgākas nekā, piemēram, burgera uztaisīšana,” atklāj Gunita Stroha. Medības nenozīmē tikai šaušanu, daudz svarīgāk ir sakārtot medību teritorijas un redzēt, kas notiek mežā, redzēt, kas notiek ar meža zvēriem.
Postījumi aug, vai būs sankcijas? “Šauj garām!” #190 epizode
Jaunais žurnāla Medības numurs jau ir klāt!
Abonē žurnālu Medības 2023. gadam
