Siltās ziemas ASV ziemeļaustrumos ir radījušas ideālus apstākļus ērču invāzijai, kas burtiski padara aļņus par dzīvajiem miroņiem. Risinājums? Iespējams, jāsanazina aļņu populācija, aktīvāk tos medījot.
Aļņu pļavērces masveidā apdraud aļņu populāciju visā Jaunanglijā – tūkstošiem ērču pieķeras dzīvniekiem un izsūc tik daudz asiņu, ka novājina tos līdz tādam stāvoklis, ka tie galu galā mirst no anēmijas. Siltas vasaras, īsas ziemas un mazs sniega daudzums rada ideālus apstākļus šīm ērcēm izplatīties un apdraudēt vienu no šī reģiona simboliskākajām savvaļas sugām.
Aļņu pļavērces, zināmas arī kā aļņu ērces (Dermacentor albipictus), ir ārējie parazīti, kas piesūcas pie aļņa ādas. Lai gan tās spēj izmantot arī citus dzīvniekus, to galvenais mērķis ir aļņi. Ērces pieķeras rudenī un barojas visu ziemu. Vienam dzīvniekam var piesūkties pat 90 000 ērču.
Lai arī viena ērce ir tikai aptuveni 6 mm lieka, spēks slēpjas to skaitā – invāzija var novest pie spalvu izkrišanas, anēmijas un nopietnas novājēšanas. Pat 340 kg smags dzīvnieks var tikt nogalināts.
“Viņi mirst lēnā, šausminošā nāvē,” – stāsta Džošs Bluīns, Vermontas Zivju un savvaļas dienesta biologs. “Šie varenie dzīvnieki guļ sakumpuši, līdzīgi savām ēnām. Tas ir skumji.”
Kaut arī veselīgs pieaudzis alnis var izdzīvot, cīnoties ar ērču radīto slogu, teļi bieži to nespēj pārciest. Meinas štatā teļu mirstība ziemas ērču dēļ dažviet sasniedz pat 86 %.
Nopietni cieš arī grūsnas aļņu mātītes – pēc ziemas tās ir fiziski izsmeltas un mazāk auglīgas. Vermontā pēdējā desmitgadē aļņu populācija samazinājusies par 45 %, un galvenais iemesls tam ir tieši ziemas ērces.
Tā kā šīs ērces vairojas lielos aļņu koncentrācijas apvidos, populācijas samazināšana varētu palīdzēt saglabāt veselīgākos dzīvniekus. Reaģējot uz šo situāciju, dažas pavalstis izvēlējušās pēdējo iespēju – palielināt aļņu medību apjomu.
Meinas štats piešķīris vairāk atļauju tieši alņu mātīšu medībām savā galvenajā aļņu areālā, cerot izjaukt ērču dzīves ciklu. Līdzīgu pieeju ieviesis arī Ņūhempšīras štats.
Lai arī šī pieeja var šķist pretrunīga, daudzi biologi to uzskata par nepieciešamu kompromisu: mazāk aļņu, bet veselīgāki un izturīgāki indivīdi.
“Šis ir galvenais jautājums,” – norāda dabas biologs Ēriks Orfs no New Hampshire Bulletin. “Vai mums labāk ir mazāk, bet spēcīgu aļņu? Vai tomēr ļaut teļiem pavasarī nomirt no asins zuduma, nevis dažus mērķtiecīgi nomedīt un izmantot tos uzturā?”
Neskatoties uz paplašinātajām iespējām, aļņu medību atļauju iegūšana štatā joprojām ir sarežģīta. Daudzas pavalstis izmanto ierobežotas loterijas sistēmas, priekšroku dodot vietējiem iedzīvotājiem. Mednieku interese ir milzīga, bet atļauju skaits neliels.
Piemēram, 2024. gadā Meinas štatā uz 4105 aļņu medību licencēm pretendēja 72 294 cilvēki – izredzes bija vien 5,7 %. Ņūhempšīrā ne-rezidentam izredzes iegūt atļauju bija tikai 1 pret 498.
Kad nogalināt nedrīkst, bet pautus nogriezt gan vajadzētu! “Šauj garām!” #286 epizode
Žurnāla Medības jūnija numurā lasi par komercmedībām
