Latvijas makšķernieki jau no seniem laikiem zināmi kā lieliski copmaņi, ar mūsu izlasēm rēķinās pārējās komandas, bet zemledus makšķerēšanā pasaules čempionātos Latvijas izlase kopš 2001. gada ieņem stabilu trešo vietu.
Tas ir tikai likumsakarīgi, ka mums, pateicoties mūsu sportistu augstajai meistarībai, ir pagaidām vienīgais divkārtējais pasaules čempions individuālajā vērtējumā šajā disciplīnā – Pēteris Lideris. 2017. gadā 3. vietu individuāli izcīnīja Aldis Vārna, 2018. gadā par pasaules čempionu kļuva mūsu Harijs Raciborskis, šogad godpilno trešo vietu ieguva Raimonds Kinerts, bet Latvijas izlase, par spīti ne īpaši veiksmīgajam startam pirmajā dienā, spēja saņemties un izcīnīt augsto piekto vietu kopvērtējumā.
Šoreiz pirmajā vietā sacensību rīkotāji somi. Latvijas izlasi pārstāvēja Aldis Vārna, Harijs Raciborskis, Aivars Juris Āboliņš, Ingars Ūdris, Andis Vecvērdiņš un Raimonds Kinerts, treneru korpusu veidoja Agris Rudzāns un Jānis Skulte, bet delegāciju vadīja LMSF prezidents Gundars Kurzemnieks. Uz nelielu sarunu aicināju bronzas medaļas ieguvēju Raimondu Kinertu.
Kā notika atlase pasaules čempionātam zemledus makšķerēšanā, ja Latvijā nekur nav ledus?
R. Kinerts: Jā, šoreiz bija izveidojusies ļoti neordināra situācija, ka Latvijā nevarēja notikt neviena zemledus sacensība, kurā varētu noskaidrot labākos, kuri varētu doties uz Somiju. Lai tomēr nodrošinātu Latvijas dalību šajos visaugstākās raudzes mačos, tika sapulcināti brīvprātīgie un, ņemot vērā viņu iepriekšējo pieredzi un rezultātus šāda līmeņa sacensībās, arī tika nokomplektēta komanda. Man jau bija liela pieredze, startējot šādās sacensībās un arī es tiku iekļauts komandā. Paveicās, izdevās izcīnīt augsto trešo vietu individuāli.
Kas bija tava snieguma pamatā?
Diemžēl trenēties mums laika iznāca ļoti maz, jo uz sacensībām ieradāmies pēdējā brīdī, bet ar to pietika, lai kaut nedaudz saprastu, ko tad nāksies ķert, kur atrodas zivs un ar kādiem rīkiem būs jādarbojas. Pirmajā sacensību dienā tiku ielozēts sektorā, kura vienā stūrī treniņu laikā varēja noķert 100–150 gramus smagus plicīšus.
Tas pie to dienu sliktās zivju ēstgribas bija pasakains loms un visi mani divpadsmit pretinieki sektorā kā vēja pūsti aizlikās uz šo stūri. Zemapziņas vadīts, aizgāju uz pretējo pusi, kur izdevās sapulcināt nelielas raudiņas un ķīšus. Tā lepnā vientulībā man izdevās gūt samērā labu lomu. Pēc pusotras stundas pretinieku novērotāji bija paziņojuši par manām aktivitātēm, tiku apurbts un ātri vien atrados bara vidū, bet mana taktika jau savus rezultātus bija devusi.
Pirmajā dienā noķēru 1430 gramus, otrajā – 1270 gramus zivju, bet ar to pietika, lai individuālajā vērtējumā tiktu pie bronzas. Ar ļoti interesantu sentēvu rīku, tā saucamo tītavu, zivis ķēra pirmās vietas ieguvējs soms Harri Nikula, viņa darbības, izvadot zivi, bija redzamas tikai tad, ja novērotājs stāvēja viņam tieši priekšā, no citiem rakursiem roku kustības nebija pamanāmas, tas viņam palīdzēja izbēgt no uzmācīgajiem konkurentiem.
Jutu, ka soms ir atradis kaut ko vērtīgāku par galīgiem sīkuļiem, un sūtīju treneri pavērot, ko soms ķer, viņš viņu kādu laiku uzmanīja, bet neredzēja neko ievērības cienīgu. Bet Nikula abās sacensību dienās izcīnīja pirmās vietas sektorā un kopvērtējumā somi tika pie augstākā gada titula šajā disciplīnā un Harri pie zelta medaļas individuālajā ieskaitē.
Kādiem jābūt rīkiem, lai sešu metru dziļumā ķertu sīkzivtiņas?
Katrai sacensību dienai gatavoju 25–35 makšķerītes ar sešu izmēru auklām, sākot no 0,05 mm līdz 0,1 mm (cilvēka mata resnums vidēji ir 0,1mm), ejošākās mormiškas dublēju, sacensību laikā kaut ko siet vai pārsiet nav laika, smagākā mormiška, kuru laidu darbā, svēra 0,34 gramus. Vecajam sakāmvārdam par to, ka ar diegiem nav aršana, ne vienmēr būs taisnība.
