Nesen Rīgas tramvaja pieturā ievēroju sociālo reklāmu. No plakāta uz mani raudzījās zvērādās tērpies pirmatnējais cilvēks, bruņojies ar akmens cirvi. Turpat lasāms uzraksts: “Kažokādas atpakaļ pagātnē. Latvijas zvēraudzētavu gāzes kamerās ik gadu mirst 700 000 dzīvnieku.”
Reklāmu izvietojusi organizācija “Dzīvnieku brīvība”. Iespējams, dažu dzīvnieku aizstāvju acīs arī es šai brīdī biju tāds pa pusei neandertālietis – ar siltu aitādas cepuri galvā, ādas cimdiem, portfeli, siksnu un kurpēm.
Kampaņa pret kažokādām sakrīt ar diskusiju Saeimā – vai sešpadsmit gadus veci jaunieši drīkst piedalīties medībās ar ieroci rokā.
Pirmajā brīdī tā atgādina parasto strīdu par to, ko un kādā vecumā drīkst darīt cilvēks. Ierobežojumu un aizliegumu ir daudz – no cik gadiem var iegādāties smēķus un alkoholu, apmeklēt klubus, spēlēt azartspēles, nodarboties ar seksu, balsot vēlēšanās un tikt ievēlētam.
Un tomēr šis ir neparasts regulējums un īpaša diskusija. Jo tas regulē attiecības nevis cilvēku, bet gan cilvēku un dzīvnieku starpā. Turklāt diskusijas būtība jau nav tik daudz par to, vai jauniešiem var uzticēt ieroci. Patiesībā daudzus nodarbina doma – no cik gadiem cilvēks drīkst nogalināt dzīvnieku? Un vai vispār drīkst?
Pasaules pieredze ir visai dažāda. Medības pilnībā aizliegtas Indijā. Savukārt ASV, no kurienes nāk pašreizējais Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, daudzos štatos bērni drīkst medīt ar ieroci rokā jau divpadsmit gadu vecumā, bet piecos štatos šādai nodarbei vispār nav vecuma ierobežojuma.
Vienlaikus jebkurš Latvijas mednieks jums pateiks, ka jaunatnes interese par medībām samazinās. Tas nav lēts prieks, gaļu šodien var nopirkt veikalā, un vispār – šaudīties taču var arī datora ekrānā.
Dzīvnieku mīlestība vēl nenozīmē, ka to piekopjošais cilvēks automātiski kļūst labāks arī pret citiem cilvēkiem.
Šis ētiskais relatīvisms labi redzams jau pieminētajā Indijā, kur pastāv vesela pārtikas produktu hierarhija “atļauts–aizliegts”. Piramīdas apakšā atrodas kristieši un daļa tā saukto nepieskaramo, kuri līdzīgi latviešiem ēd visu. Tad seko musulmaņi (neēd cūku), stingri ticīgie hinduisti no augstākajām kastām (nelieto gaļu, zivis un olas), bet pašā augšā – džainu reliģijas piekritēji, kuri neēd neko no zemes izrokamu un tātad “nogalināmu” – sīpolus, kartupeļus, burkānus, bietes utt. Un katrā nākamajā šī “diētiskā garīguma” pakāpē cilvēks uzskata, ka viņš ir pārāks un labāks par citiem.
Vienlaikus Indijas presē ik pa laikam var lasīt ziņas par šokējošiem notikumiem, augstāko kastu ņirgāšanos par “nepieskaramajiem”. Piemēram, šie cilvēki tiek piekauti, dažkārt pat nogalināti tikai par to, ka uzdrošinās smelt ūdeni (un tātad “aptraipīt” to ar savu klātbūtni) no viena dīķa ar dievu “izredzētajiem” veģetāriešiem.
Kas šķiet interesanti – ka Rietumu pasaulē, Latviju ieskaitot, vides un dzīvnieku aizsardzības kampaņās visaktīvākā ir tieši jaunatne. Nupat pasaules ievērību guva sešpadsmitgadīgā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura jau daudzas piektdienas pēc kārtas kavē skolu un piketē pie Zviedrijas parlamenta ar prasību aktīvāk risināt vides problēmas.
Meiteni pat uzaicināja uz neseno Davosas ekonomisko forumu, kur viņa teica pavisam nopietnu, pusaudzim neraksturīgu runu. Bet ja sešpadsmitgadīgi jaunieši šodien veido pasaules politiku, tad kāpēc gan viņiem neatļaut balsot un tikt ievēlētiem?
Saprotams, Tūnberga ir arī pārliecināta vegāne. Šīs kustības, kas radās bagātajās ziemeļu puslodes valstīs, sekotāji noliedz jebkādu dzīvnieku izcelsmes produktu izmantošanu. Vegāni uzskata, ka tie ir kaitīgi veselībai un amorāli pēc būtības, jo saistīti ar dzīvnieku nogalināšanu (gaļa, kažokādas, dabiskais zīds) vai “izmantošanu” (piens, aitas vilna, medus).
Paradoksāli, bet šī šķietami miermīlīgā kultūra patiesībā uzskatāma par ekoloģiskās divkosības piemēru.
Milzīgas neskartas dabas platības “trešajā pasaulē” patlaban tiek iznīcinātas tieši tāpēc, lai vegāni varētu mieloties ar modē nākušo avokado (audzē Dienvidamerikā un Āfrikā) un uzturēt daudzmaz normālu ķermeņa ķīmiju ar soju, kešju riekstiem (vesti no Indijas) un kvinoju (audzē Peru).
Arī šo rindu autors, būdams kaislīgs makšķernieks, uz savas ādas ir izjutis vides politikas brīžam liekulīgo raksturu. Mazie HES (zaļā atjaunojamā enerģija!) ar OIK un elektrības rēķiniem sit pa kabatu un vienlaikus izposta mūsu upes. Diemžēl zivju tajās ar katru gadu kļūst tikai mazāk. Tad kurš galu galā ir ieguvējs?
